Posts in Dzīve

Vakariņas ar vecākiem

Piektdienas vakars. Kas to būtu domājis, ka es palikšu mājās, bet plāni ir plāni un bija ieplānotas vakariņas ar vecākiem. Vakariņas tika rīkotas pie manis, bet par cik gatavošana nav mana stiprākā puse, kuru es aizvien cenšos uzlabot, tad esmu pasūtījis ēdienus no Trīs pavāru restorāna. Eju tur regulāri un neesmu līdz šim vīlies. Lielisks vīns, standarta augstā kvalitāte un vienmēr smaidošs personāls, kas silti sagaida apmeklētājus. Visur šo nenovērosi.

  Zvans pie durvīm, domāju – ēdiens gan laicīgi atvests. Atveru durvis un priekšā nevis restorāna darbinieks, bet Andželika. Ak, mans Dievs! Kad pirmais šoks bija pārgājis, sāku viņu nopētīt. Viņai mugurā bija trencis un es sāku aizdomāties, kāpēc lai tik siltā vasaras naktī meitene staigātu mētelī. Šajā brīdī Anželika pavēra savu trenci un zem tā pavērās tikai apakšveļā ietērpts ķermenis. Vēlreiz, Ak, mans Dievs!

 Skaidri zināju, ka šī ir slikta ideja, jo drīz ieradīsies mani vecāki, bet saprāts mani jau bija pametis. Anželika man piespiedās cieši klāt un iečukstēja ausī: “Esmu ši vakara dāvana. Gatavs izsaiņot?” Visu šo laiku man rokā bija palikusi pusizdzerta vīna glāze. Andželika izņēma glāzi man no rokām, padzērās mazu malciņu un veda mani uz guļamistabu. Pie gultas viņa mani apstādināja un sāka izģērbt. Katra vīrieša sapnis – sieviete, kura ir pārliecināta par to, ko dara un to redzot un zinot, jau esmu uzbudinājies. Zināju ka jārīkojas ātri, tāpēc arī sāku izsaiņot savu dāvanu līdz galam! Šādās situācijās parasti laiks pazūd, un tā bija arī šoreiz. Abi bijām kailu un pavisam iejutušies procesā, kad pie durvīm zvanīja zvans.

  Es satrūkstos, izlecu no gultas un sāku ģērbties. Andželika neizpratnē: “Kas noticis?” uz ko es viņai stingri piekodinu: “’paliec šeit, klusē, nerunā, nekusties, kamēr es Tev nepateikšu, ka drīksti kaut ko darīt,”. Andželika nav paklausīgākā meitene, jo pielīda man klāt un un atkal sāka izģerbt. Es gandrīz pakļāvos, bet tad noskanēja otrais zvans pie durvīm. “Nenāc, klusē un paliec šeit!” es pavēlēju kailajai meitenei guļamistabā un izskrienu ārā pa durvīm sagaidīt savus vecākus. Šādu notikumu salikumu nekad nebiju gribējis izbaudīt.

Ceļā uz durvīm, cerēdams, ka tas ir tikai pasūtītais ēdiens, aiznesu uz virtuvi vīna glāzes un Andželikas mētelīti ieliku atvilktnē pie durvīm. Atveru durvis, un pretī stāvēja abi mani vecāki. Cerams, ka nelikos aizdomīgs. Vecāki vienmēr zina, kad viņu bērns ir sadarījis ko sliktu. Taču šajā situācijā viņiem nevajadzētu būt aizdomām. Domās aizvien kavējos pie kailā Andželika un reizē arī prātoju, kā es viņu varētu nedaudz sodīt par šo lieko stresu.

“Vēlaties vīnu?” jautāju, jo man radās ideja, ka alkohols varētu mazināt spriedzi un uzsākt sarunas.
“Jā, dārgais, es neatteikšos.”, noteica mamma, bet tētis pajautāja vai esot kas nedaudz stiprāks.
“Ēdienam kuru katru mirkli ir jābūt klāt un nē, māt, man mājās nekas nav mainījies,” saucu no virtuves. Atbildi nesaņēmu, ielēju vecākiem dzērienus un gāju uz viesistabu. Iegājis viesistabā pirmais, ko es ieraugu – Andželika guļamistabas durvju ailē stāv manā baltajā Calvin Clein kreklā un sasveicinās ar maniem vecākiem. Es biju tik dusmīgs, apjucis un samulsis, nezināju kā tagad izskaidrot to vecākiem, jo šīs nebija veids kā gribētu kādu iepazīstināt ar viņiem un turklāt Andželika bija pilnīgi kaila tikai manā kreklā. Jāsaka gan, ka kreklā viņa izskatījās jauka un piemīlīga, ar sārtiem vaidziņiem. Bet es šajā situācijā nespēju izspiest no sevis nevienu vārdu. Es pat nezināju kur iet, ko ķert, ko grābt. Neatceros, kad vēl esmu bijis tik ļoti izsists no sliedēm, kā šajā situācijā.

Lai situāciju padarītu vēl sarežģītāku, piebildīšu, ka mamma iepriekšējā vakarā mani bija redzējusi ar manu otru meiteni, Kristiānu. Pie luksofora sarkanās gaismas, blakus mašīnā. Šis vakars būs jāizskaidro vecākiem ar cerību, ka vecāki neko neieminēsies par iepriekšējo vakaru un Andželika neko nenojautīs par citas sievietes esamību manā dzīvē. Diez kādas būtu sekas, ja viņas savā starpā iepazīstos? Nē, nedrīkst, viņas viena otru nogalinās! Meiteņu kautiņš gan varētu būt ļoti seksīgi. Jā, Andželikai balts krekls izskatās lieliski. Bet arī Kristiāna lieliski izskatītos šajā kreklā. Man vajag vēl vienu baltu Calvin Klein kreklu.. Tādas bija manas domas, kamēr mani vecāki iepazinās ar Andželiku, bet es neko nedarīju un stāvēju, domādams par iedomātiem scenārijiem. Arī vecāku sejās ir redzams šoks. Mamma noteikti to negaidīja, viņa ar siltu sirdi vakar vakarā atsūtīja sms ar tekstu: ‘’Tava meitene ir ļoti simpātiska, nevaru sagaidīt, kad iepazīstināsi”. Par tēti, godīgi sakot, nesatraucos, arī viņš jaunībā esot bijis piedzīvojumu meklētājs un gan jau sapratīs.

“Piedod, mammu, es to nebiju tā domājis un, jā, šī nav tā pati meitene,” bija vienīgais, ko gribēju pateikt, bet Andželika stāvēja tur pat blakus. Atradu kaut ko ērtāku Andželikai, ko uzvilkt, lai viņa nebūtu tik kaila. Mēģināju izskaidrot situāciju, sakot ka galīgi sajaucu laiku pulkstenī, bet tas nemainīja faktu, ka vakariņas norisinājās teju pilnīgā klusumā.

Par cik Andželikai drēbju nebija, vismaz ne tur, kur tās neuzkrītoši varētu uzvilkt, tad viņai nācās palikt ilgāk nekā vecākiem, un situāciju es izskaidrot nevarēju nevienam. Esmu dusmīgs uz Andželiku, viņai vajadzēja palikt istabā, varbūt es tomēr būtu izdomājis citu plānu, izvedis vecākus no dzīvokļa, licis viņai gaidīt ilgāk, bet vakara izskaņā ar kaislīgu seksu jutu, ka viņu šī situācija ir uzkurinājusi vairāk nekā tikai gaidīšana… bet ar to viss noteikti nebeigsies.

Randiņš randiņa laikā.

Ar Kristiānu kopā esam apmeklējuši daudzus restorānus, bet nekad kopā neesam bijuši restorānā “36. Līnija”. Jau kādu laiku iepriekš biju rezervējis mums galdiņu, tagad tikai atlika pārsteigt Kristiānu, sakot ka dodamies piedzīvojumā un, ka jāsaģērbjas eleganti. Personīgi es arī nebiju apmeklējis šo vietu iepriekš, mani patīkami iepriecināja izsmalcināta ēdienu garšas buķete un lielisks izvēlētais itāļu vīns. Restorāns ar patīkamu gaisotni, skats tieši uz jūru – fonā baltas viļņu kores un mūžzaļi skujkoku meži. Tu sēdi, nesteidzīgi baudi maltīti un vēro kā fonā vējš šūpina priežu galotnes. Vēlāk uzrakstīšu īsu recenziju par šo restorānu, jo tas mani neatstāja vienaldzīgu.

           Atgriežamies pie Kristiānas. Meitene ļoti inteliģenta un ļoti iekārojama. No malas skatoties, varētu domāt, ka ideālais ķēriens. Viņa ir ģimeniska, labi gatavo ēst, parūpējas par savu vīrieti mājās. Taču katram tēlam ir arī negatīvā puse. Kristiāna grib kontrolēt katru manu dzīves soli, viņai nepatīk mani draugi un viņa vienmēr atteiksies no spontānām idejām, jo tas esot pārāk negaidīti un bīstami. Varbūt vienkārši es esmu pārāk spontāns un nepakļāvīgs. Varbūt mums jāievēro kompromisi, lai kopā būtu labāk. Šodien vēlējos mūs aizvest uz šo restorānu, lai izrautos no mūsu ikdienas. Man šī meitene ir ļoti tuva, tāpēc gribu vēl pamēģināt saglābt mūsu attiecības. Ceru, ka ieskatīsimies viens otra acīs un atkal sapratīsim kāpēc esam kopā un kāpēc tomēr ir vērts censties.

           Randiņa laikā patiešām veltījām dziļus acu skatienus viens otram. Tas gan neradīja pārdomas par to kā labot mūsu attiecības. Pavisam savādāk, skatoties acīs radās nepārvarama ķermeniska kaisle. Jau pārkāpjot mana dzīvokļa slieksnim skūpstījāmies un turējām viens otru ciešos apskāvienos. Drēbes lidoja uz visām pusēm. Dīvānā iegūlāmies jau pavisam kaili. Bijām pamatīgi iekarsuši. Kristiāna palūdza pārtraukumu, lai aizietu uz labierīcībām. Šajā pauzē, lai nevajadzētu savu galvu nodarbināt ar domām vai tas ko šobrīd daru ir prātīgi, apskatījos jaunumus telefonā. 4 jaunas ziņas no Andželikas. Nelasīju ziņas pilnībā, bet paskatījos paziņojumu joslā par kādu tēmu viņa man raksta. Sirds sāka pulsēt vēl straujāk, jo arī Andželika bija iekarsusi un rakstīja par to, ka vēlas mani nekavējoties satikt. Nākošajās ziņas viņa detalizēti stāstīja par to, ka sagaidīs mani kaila un ko vēlas ar mani darīt. Es nometu telefonu dīvānā, jo šajā brīdī telpā atgriezās Kristiāna. Arī viņa bija kaila. Mans prāts nedaudz noreiba no situācijas. Pa to laiku Kristiāna jau bija virs manis, pārņemta ar iekāri un kaisli. Tā mēs turpat uz dīvāna mīlējāmies virsū telefonam, kur mani mīlēties aicina cita meitene.

           Pēc seksa mēs turpat dīvānā gulējām kaili blakus viens otram. Kristiāna ieritinājās manos apskāvienos un abi kopā dziļi elpojām, kamēr mūsu ķermeņi nomierinās. Es izjutu to, cik ļoti man patīk viņas klātbūtne, bet galvā iezagās arī domas par to vai kaut kas ir mainījies mūsu attiecības, sajūtās vienam pret otru. Visticamāk nē. Mums gultā ir ļoti labi, bet tūlīt atkal sāksies ikdienišķā rutīna un sāks parādīties visi sīkumi, dēļ kuriem īsti vairs nevaru sadzīvot kopā. Pēkšņi atkal novibrēja mans telefons. Izmantoju mirkli, ka Kristiāna bija pavērusies uz citu pusi un apskatījos ziņas. Man bija atnākusi bilde no Andželikas. Adrenalīns ķermenī atkal sakāpa, jo tas nelikās pareizi. Atvēru bildi un man pavērās skats uz Andželiku melnā mežģīņu apakšveļā, uzsverot visas sava auguma līnijas un izteiksmīgās krūtis. Šajā brīdī es tik ļoti sagribēju būt ar viņu. Man, ja godīgi, pēkšņi bija pilnīgi vienalga, ka nupat gulēju ar Kristiānu un, ka viņa joprojām bija mani apskāvusi. Piecēlos, paskaidroju, ka man steidzami jādodas jārisina biznesa darīšanas. Kristiāna sarausās un maigi rāva mani atpakaļ gultā. Tas bija patīkami, bet es sāku skaidroties, ka šī ir steidzama lieta un, ka man nav citi varianti kā doties. Kristiāna veltīja man dziļi pārmetošu skatienu un devās uz guļamistabu. Es viņai pakaļ vairs neskrēju. Ieskrēju dušā, savācu savas mantas un jau pēc 10 minūtēm biju ārā no dzīvokļa. Pa ceļam mašīnā vēl 5 reizes nolādēju sevi par tik grēkpilnu rīcību, taču visu laiku atcerējos Andželikas bildi un bija jau par vēlu atkāpties, biju jau izdarījis savu izvēli.

           Nonācu pie mājas, kurā dzīvoja Andželika. Joprojām mana sirds klauvēja vismaz divkārt ātrāk kā parasti. Šis piedzīvojumu virpulis neizsauca nožēlu, bet drīzāk jutos tik dzīvs kā vēl nekad. Pārliecinājos, ka man uz kakla nav sieviešu lūpu krāsa un devos augšā. Andželika atvēra durvis un es ieraudzīju viņu tieši tādā skatā kā pirms brīža bildē. Nebija nekādu sarunu, viņa uzleca man virsū un mēs nenokļuvām pat līdz dīvānam. Es skūpstīju viņas kaklu un satvēru viņas tvirto pēcpusi, atspiežot augumu pret sienu. Andželika baudā iekodās sev lūpā un ar nagiem iecirtās manā nu jau kailajā mugurā. Es šajā brīdī sāpes nejutu, biju tik uzkurināts. Mēs nodarbojāmies ar seksu turpat uz gaiteņa kumodes, pret sienu un uz palodzes. Adrenalīna un baudas sajaukums man neļāva apstāties. Devāmies tālāk uz dušu un mīlējāmies. Pēc dušas apmierinājām viens otru gultā un tikai tad spēku pilnīgs izsīkums lika beigt izklaides. Bija jau nakts vidus. Gulēju blakus Andželikai un domāju par šī vakara notikumiem. Dīvainākais bija tas, ka kaut arī izjutu vainas apziņu, es savu rīcību labi sapratu un nevarēju sev pārmest. Dziļi sirdī es sapratu, ka šis ir īpašs piedzīvojums, ko var izbaudīt tikai brīva dvēsele. Tāds šobrīd biju es. Pats biju sev nupat parādījis, ka attiecībās ar Kristiānu kaut kas ir pamatīgi jāmaina un, lai saprastu, ko īsti vēlos, šobrīd jāļaujas dzīves piedzīvojumiem.

Neticamā sakritība – vai likteņa pirksts?

Trešdienas vakars, lai nav jāsēž četrās sienās, tika pavadīts klubā “Piens”. Mana kompānija bija iekārtojusies dīvānā ar skatu visu kas notiek iestādē. Mēs redzam visus un visi redz mūs. Man blakus dīvānā sēdēja Kristiāna ar draudzeni. Pretī sēdēja mani draugi. Esmu cilvēks, kuru sarunas dzīvē un piedzīvojumu stāstu apmaiņa vilina vairāk nekā sēdēšana pie televizora. Atvainojiet, zobu pastas reklāmas nav mans iecienītākais veids kā pavadīt vakaru.

Un vispār…pēdējā laikā daudz domāju par ciešajām attiecībām, kuras esmu izveidojies ar Kristiānu. Neplānoti un gluži dabiski esam pārcēluši tās pietiekoši tuvu attiecību līmenī un ejot dienai no dienas pie sevis ar vien vairāk domāju vai tas ir tas, ko šobrīd vēlos. Jāsaka, ka viedoklis par Kristiānu no pirmās viņas iepazīšanas dienas līdz šim brīdim ir mainījies par 180 grādiem. Es nekad neaizmirsīšu mūsu pirmo tikšanos un leģendāro randiņu, kad viņa pierādīja, ka nauda viņai nav pirmā prioritāte. Šobrīd viņa bija palikusi daudz mierīgāka un prognozējamāka un, lai cik nopietni tas neskanētu manā galvā bija iezagušās domas par garlaicību. Kristiāna noteikti būtu ideāla meitene, ja šobrīd vēlētos mierīgas attiecības. Vakariņas mājās, sekss pēc grafika un vakara aizpildīšana skatoties televizoru. Bet kā jau teicu, zobu pastas reklāmas mani neinteresē.

Manas brīža pārdomas par notiekošo pārtrauca divas blondas, garkājainas būtnes, kuras ienāca klubā. Tā vien izskatījās, ka ienākam kubā viņas nopētīt paspēja visi kluba „džeki”. Tā kā tieši šajā brīdī sarunā mani iesaistīja draugi, uz brīdi aizmirsu par garkājainajām meitenēm. Izstāstīju draugiem cenzēto versiju par saviem piedzīvojumiem Maljorkā, jo Kristiāna jau nedrīkstēja dzirdēt visas pikantās detaļas. Sarunas gaitā nonācām arī līdz stāstījumam par manām un Kristiņas gaitām Pasaules čempionāta hokejā Dānijā.

Brīdī vēlāk, kad visi no draugiem bija padalījušies ar pēdējā laikā piedzīvoto un sarunas norimās Kristiāna ar draudzeni devās uz dāmu istabu. Šajā brīdī es atcerējos par divām gaišmatainām būtnēm, kuras ar savu ierašanos brīdi atpakaļ savaldzināja lielāko daļu klubā esošo vīriešu. Ar skatienu sameklēju tās. Viena no viņām izstaroja gluži holivudas dīvas auru. Vidēja auguma, ar slaidi trenētām kājām, zeltaini brūnu ādu, taču visvairāk manas acis aizrāva viņas zīdainie mati. Tie katru reizi, kad meitene pagrieza galvu, uzsāka savu deju, vienmērīgi krītot no pleca līdz muguras vidum. Tikai tad pamanīju, ka viņas biežais kustības iemesls bija kāda vīrieša pievienošanās sarunai. Stalts un klasiski tērpies vīrietis, kas noteikti ir labi pazīstams ar meiteni. Biju uz viņu gluži greizsirdīgs, vēlējos būt tas, kas stāv šīs meitenes priekšā un draudzīgi uzrunā viņu viegli flirtējot. Tajā brīdī atgriezās Kristiāna un vakars turpinājās kā parasti. Palēnām šīs adrenalīna uzplaukums pagaisa un aizmirsās. Drīz devāmies mājās.

Nebūtu minējis šo detaļu un arī ātri aizmirstu skaisto meiteni, taču turpmākajos notikumos Kristiānas izdarības un likteņa pirksts spēlēja lielu lomu, lai šim stāstam būtu turpinājums. Šajā piektdienā ar Kristiānu bijām norunājuši kopīgas pusdienas un pēcpusdienas kino, taču viņa pēdējā brīdī atteica. Iemesls man palika nezināms, bet šī nebija pirmā reize kad viņa šādi izrāda sava rakstura “jaukākās” šķautnes. Esmu nedaudz noguris no šiem izgājieniem un sāku apšaubīt vai Kristiāna attiecībās mūs uztver kā vienlīdzīgus vai esmu tikai figūriņa viņas spēlē. Nolēmu šodien par to nedomāt. Biju jau ieradies centrā un nolēmu, ka iešu uz kino viens.

Kinoteātrī atļāvos sevi palutināt gan ar popkornu, gan saldumiem. Kamēr maksāju kasē, pēkšņi ieraudzīju ko tādu, kas man uz brīdi pilnībā apstulbināja. Turpat netālu, dodoties uz manu seansu, garām pagāja tā pati meitene, ko redzēju šo trešdien klubā “Piens” un, kuru tik ļoti gribēju uzrunāt. Es ilgi aplūkoju šo daiļo būtni un pie sevis prātoju vai tā tiešām ir tā pati gaišmatainā skaistule, kuru burtiski pirms pāris dienām biju redzējis klubā? Es ļoti ceru, ka visu šo laiku, kamēr stāvēju un nepiedienīgi ar pusatplēstu muti lūkojos viņas virzienā, viņa nebija mani pamanījusi. Pie sevis nodomāju “šis mirklis noteikti ir jāizmato”. Prātoju, ko teikšu, kā uzrunāšu viņu. Skatoties uz viņu man kājas nepakam negribēja klausīt, lai pieietu klāt. Brīnījos, kas ar mani notiek. Diemžēl iespēju sākt sarunu palaidu vējā, taču atstāju cerības, ka tāda man vēl radīsies un devos iekšā kino zālē. Starpcitu, cik bieži vispār cilvēki dodas uz kino vieni paši? Lai notikumus padarītu vēl neticamākus, izrādās, ka sēdēju tieši vienu rindu virs viņas un viņa gluži tāpat kā es kino seansu baudīja viena. Tā nevar būt sagadīšanās! Liktenis ir izspēlējis joku, jo cik bieži gadās, ka cilvēki uz kino iet vieni un kāda vēl ir varbūtība, ka tā ir tā pati meitene, ko noskatīju klubā? Tāpēc man noteikti bija jāizmanto otrā iespēja iepazīties. Šajā brīdī mani nekas neapturēja. Nogaidīju krietnu brīdi līdz seansa sākuma, izslēdzu visas liekās domas galvā un gāju uzrunāt gaišmati! Pateicu vienkāršu “sveika!” un apsēdos viņai blakus. Uzreiz paskaidroju, ka pirms 2 dienām redzēju viņu klubā “Piens” un tā likās neticama sagadīšanās, ka šodien esam abi vienā kino seansā, turklāt abi atnākuši vieni. Aizbildinoties par faktu, kāpēc viņa ir viena seansā, saņēmu atbildi par plāniem, kuri bija pēkšņi atcēlušies un izlēmusi apmeklēt sen gaidīto filmu. Ar šādu ievadu turpmākā saruna likās gluži dabiska, pasmējāmies par notikušo, iepazināmies un arī visu kino seansu paliku sēžot blakus viņai.

Es nebūtu es, ja neuzaicinātu meiteni apspriest filmu kafejnīcā. Viņai laipni piekrita. Meiteni sauc Anželika. Viņa bija ļoti draudzīga un atvērta, laikam lielu lomu nospēlēja fakts, ka abi bijām vieni atnākuši uz kino. Tātad abiem kaut kas ir noticis, jo izvēlējāmies kino izbaudīt bez draugu vai otras pusītes kompānijas. Tā arī uzzināju, ka meitene nesen pašķīrusies no drauga un vēlējās izvēdināt domas noskatoties labu komēdiju. Līdzīgi man, es nodomāju, tikai solīti priekšā, jo es vēl nezinu, ko iesākt ar attiecībām ar Kristiānu. Tomēr vakaram ejot, labi pavadījām laiku iepazīstoties tuvāk. Biju gluži džentlmenisks. Daudz neflirtēju, ieturēju ļoti korektu līniju. Pēc kafejnīcas pavadīju viņu līdz Vecrīgai, kur viņa satika draudzenes. Protams, pirms tam apmainoties ar kontaktiem. Šo meiteni vēl gribēšu satikt!

Kristiāna sāk kaitināt…

Pēc garajām brīvdienām un neparedzētajā likstām ar mašīnu, turpināju pavadīt vakarus un naktis kopā ar Kristiānu. Tiesa, pēdējās dienas bija pavadītas diezgan vienmuļi. Jau kādu laiku katru vakaru satikāmies uz vakariņām un bez īpašas vienošanās vienkārši devāmies pie manis. Nonākot mājās, Kristiāna parasti iekārtojās savā iemīļotajā dīvāna galā un sāka pētīt jaunumus telefonā. Viņa ļoti nopietni uztver savu Instagram aplikācijas kontu. Katru dienu tiek radīta kāda bilde un nemitīgi kontrolēta komentāru sekcija. Es šo laiku izmantoju, lai strādātu pie datora vai skatoties kādu filmu. Tā šobrīd vakari sāk palikt kā rutīna un sākam ar vien mazāk viens otram pievērst pienācīgu uzmanību.

No savas puses es visu laiku centos piedāvāt kādas interesantas aktivitātes. Kad aicināju uz kino, tad Kristiāna piedāvāja labāk mājās filmu vakaru. Kad piedāvāju pabraukāties ar kvadricikliem, tad viņa atbildēja, ka mani piedāvājumi ir bīstami dzīvībai. Joprojām esot labāk palikt mājās. Manā skapī jau parādījies plaukts tikai ar Kristiānas mantām. Pārējās stāvēja izmētātas pa manu dzīvoklī – uz krēsla, uz dīvāna, kurpes priekštelpā, un sīkumi uz virtuves galda. Nemaz nerunāsim par vannas istabu. Tur manas mantas jau kādu laiku ir mazākumā. Kā jau visām meitenēm, lai no rīta sataisītos ir nepieciešama kaudze kosmētikas, dažādu krēmu, šķidrumu un citi rīki. Dažiem no tiem pat nezinu pielietojumu. Redzu tikai to, ka mana izlietne un skapīši vannas istabā ir nosēti ar dažādiem skaistumkopšanas piederumiem. Viss šis, protams, parādījies bez manas piekrišanas vai konsultējoties ar mani par izvietošanu.

Vēl viena man neparedzēta lieta ir mūsu komunikācijas straujā izmaiņa. Vēl nesen mūsu īsziņas bija rotaļīgas, pilnas ar jokiem un jaukiem komplimentiem. Šobrīd saņemu aptuveni 50 tekstus dienā. Pārsvarā visi ir ļoti standartizēti. Ap pusdienas laiku saņemu “Hei! Kā iet mīļumam?”. Pēcpusdienā saņemu aptuveni trīs dažādus “Grūta diena, gaidu, kad tiksimies”. Tad pirms tiekamies vakarpusē (parasti atbraucu Kristiānai pakaļ pēc darba) ļoti precīzi īsziņās izrunājam, kur dosimies un kā pavadīsim laiku “Ko darīsim?…Gribu kaut kur garšīgi paēst. Kādu restorānu piedāvā?… Ko tur var paēst?…. Lai turp dotos, man jāpārģērbjas.”. Neiebilstu pret šādu komunikāciju, bet katru reizi runājam tieši to pašu. Un labāk nenonākt situācijā, kad neatbildi Kristiānai vairāk kā 30 minūtes. Tad saņemu veselu kaudzi atgādinošu ziņu un jautājumus kāpēc esmu tik cietsirdīgs un neatbildu.

Protams, ne viss mūsu attiecībās ir mainījies. Joprojām, satiekoties, ieskatāmies viens otram dziļi acīs. Joprojām skūpstāmies ar kaisli. Guļamistabā man nav nekādu sūdzību. Vienmēr atrodam kādu dzirkstelīti un pavadām naktis bez rutīnas. Mums arī ir lieliski filmu vakari, kur saguļamies pavisam tuvu zem segas, izvēlamies kādu klasisku Holivudas filmu un aizmirstam par visu apkārt pasaulē notiekošo. Patiesi, ar Kristiānu ir pavisam ērti. Viņa ir ideāla kompanjone nesteidzīgiem vakariem. Ar viņu varētu iekārtoties uz dzīvi un izbaudīt nesteidzīgu, bezrūpīgu dzīvi kopā. Bet es neesmu pārliecināts, ka šobrīd rutīna un miers ir tas, ko es vēlos.

Un visam pa virsu vēl šī vakara atgadījums, ko tūlīt pastāstīšu. Man sāka likties, ka Kristiāna dzīvo savā pasaulē, kur galvenais ir viņa pati nevis mēs abi kopā. Liekas, ka nesteidzīgā, mierīgā dzīve ar mani viņai ir vajadzīga tikai, lai formāli draugiem un radiem varētu teikt, ka viņa ir attiecībās. Es vienkārši esmu cilvēks, kas atbilst viņas standartiem, ko meklē otrā pusītē. Es nopietni sāku apšaubīt vai esmu nonācis īstajā dzīves situācijā, kur man būtu jāatrodas.

Pēc Latvijas hokeja izlases grupas spēļu vērošanas klātienē, atlikušo čempionātu cītīgi skatījāmies televizorā. Visskaistākā spēle noteikti bija Latvijas un Zviedrijas izlašu tikšanās ceturtdaļfinālā. Diemžēl Latvijas izlasei tā bija pēdējā. Taču čempionāts turpinājās un svētdienā bija pienācis laiks lielajam finālam Zviedrija – Šveice. Fināla spēli vienmēr skatāmies draugu kompānijā un tas mums ir liels rituāls. Aptuveni 10 cilvēki vienmēr savācamies pie drauga mājās, pasūtam picas, iepērkam aliņus un sagatavojām uzkodas. Arī šis gads nebija izņēmums.

Šoreiz bijām nolēmuši spēli skatīties pie manis. Es jau biju visu noorganizējis – auksti aliņi bija salikti ledusskapī, uzkodas sagādātas un picas pasūtītas. Tajā brīdī manus plānus uzzināja arī Kristiāna un viņa par to nebija ļoti laimīga. Viņa atkal iekārtojās savā dīvāna stūrītī un paziņoja, ka nejūtas šodien labi. Kristiāna skaidroja, ka nevēlas, lai šodien te brauktu vesels bars cilvēku. Man nācās zvanīt draugiem un pārcelt hokeja skatīšanos pie cita drauga. Nācās zvanīt arī uz Pica Lulu un paskaidrot, ka picas jāpiegādā citā adresē, citā rajonā, kuru apkalpo cita picērija. Kad jau bija pienācis pēdējais laiks izbraukt, Kristiāna paziņoja, ka tomēr brauks man līdzi. Tas man bija liels pārsteigums. Es zināju, ka viņa nav manu draugu fane, bet cerēju, ka pavadot laiku kopīgi, Kristiāna viņus iemīlēs. Dodoties ceļā Kristiāna uzstāja, ka mums noteikti jāiebrauc viņas dzīvoklī. Mēģināju pārliecināt, ka varam dzīvoklī iebraukt atpakaļceļā, jo tas ir liels līkums un mums tam vairs nav laika. Kristiāna tomēr uzstāja, ka šāda viņa nekur nevarot doties. Tā nu mēs ar visiem aliņiem un uzkodām, ko draugi jau bija nogaidījušies, ieradāmies tieši pirmā perioda beigās, kad rezultāts jau bija 1:1. Vienu periodu jau bijām palaiduši garām un picas jau bija apēstas. Draugi nosmēja, ka tas par sodu, ka aliņi tik ilgi brauca šurp. Galvenais tomēr, ka bijām atkal visi kopā un Kristiāna sēdēja pie maniem sāniem. Taču, trešā perioda sākumā Kristiāna visu priekšā skaļi paziņoja “man šeit nepatīk, gribu mājās”. Man šī situācija likās diezgan neērta, pasaucu Kristiānu uz blakus telpu. Vēlreiz prasīju, vai viņai viss ir labi. Atkal saņēmu atbildi, it kā būtu prasījis kaut ko ļoti neparastu – “Protams, gribu mājās. Man šeit nepatīk, nepatīk Tavi draugi, nepatīk hokejs. Ved mani nekavējoties mājās vai izsauc taksi, pats vari palikt.” Tajā brīdī neierasti sev kļuvu patiesi dusmīgs. Arī interesantajā hokeja mačā galvenie notikumi vēl bija tikai priekšā. Tāpēc nolēmu izsaukt Kristiānai taksi un pats palikt noskatīties maču līdz beigām. Tā es, pārdomu pilns, atgriezos pie draugiem. Lielu daļu spēles es neredzēju, bet kopīgi noskatījāmies pēcspēles metienu sēriju, kas izšķīra čempionāta uzvarētāju. Zviedrija kļuva par čempioniem otro gadu pēc kārtas. Pēc spēles jutos neērti ilgāk uzkavēties pie draugiem. Atvadījos un steidzos mājās pie Kristiānas. Man par pārsteigumu viņas tur nebija. Uz ziņām un zvaniem viņa arī neatbildēja. Tikai viņas Instagram kontā redzēju bildes, kurās viņa sēž ar draudzenēm un bauda kokteiļus. Pēc tekstiem “#perfectsundaynight” un “#girlsnight” nopratu, ka viņa labi izklaidējas. Bet es paliku viens mājās un pārdomāju to, kas nupat bija noticis.

Un vēl viens lēmums mani mocīja. Pirms brīvdienām biju vēl ļoti pārliecināts par savām izvēlēm un ar ko esmu kopā. Taču tagad mana pārliecība ir sašķobījusies. Vairs negribu būt tik lojāls un gatavojos savā dzīvē izmēģināt ko jaunu. Es runāju par to, ka esmu nobriedis pārdot savu BMW e39 un iegādāties citu BMW.

Mērķi, kurus vēlos sasniegt šogad.

“Ja tu to vari nosapņot, tu to vari arī izdarīt,” Volts Disnejs

Es domāju, ka sapņot ir cilvēka dabā. Tas ir pilnīgi nepieciešams process, lai veidotu mērķus, iekšēju motivāciju un galu galā panākumus. Es sēdēju pie kamīna un prātoju, ko vēlos sasniegt dzīvē. Mūsu sapņi un mūsu vēlmes stiepjas visumā, bet dzīvē diemžēl tā ir iekārtots, ka dažkārt finanses šos sapņus ierobežo. Tas ir tas pats vecais stāsts, ka “nauda nedara laimīgu, bet tā kalpo kā līdzeklis ar kura palīdzību var atrisināt gan daudzas ikdienišķa rakstura problēmas”. Tieši tāpēc man radušās pārdomas par to, kā sev neko neliegt un iegūt finansiālu brīvību jeb kā mūsdienās saka – daudz naudas.

Jā, iespējams, tas nav mērķis vai sapnis, bet teikšu atklāti, BMW ir mana vājība. Šobrīd aizvien braukāju ar savu 15 gadus veco un mīļo mazulīti BMW 530 e39 (ar viņu ir piedzīvots tik daudz…), taču sapņoju par jauna sapņu auto iegādi. Protams, iegribas ir iegribas un mani mēģinājumi uz priekšu būs vērsti, lai kādu dienu apmierinātu tās, bet es noteikti nedrīkstu aizmirst par šī brīža naudas pelnīšanas biznesu (vēlos kļūt par high roller jeb investoru, kurš “iet” uz augstāk likmēm). Turpinot par praktisko, mums ar draugu ir simts tūkstošus vērta ideja. Man šī brīža finansiālais stāvoklis neļauj to uzsākt. Manam draugam ir pieejama puse no nepieciešamās summas, tādēļ mans mērķis ir šī gada laikā nopelnīt atlikušo daļu. Manuprāt, idejai ir ļoti liels potenciāls, un noteikti negribu palaist garām savu iespēju piedalīties šajā projektā.

Kā jau visi, esmu cilvēks ar emocijām un iekšējām sajūtām, tādēļ bez praktiskām lietām un naudas pelnīšanas, vēlos arī nodrošināt vecāku labklājību. Viņi vienmēr ir mani lutinājuši. Nu ir pienākusi mana kārta kaut ko sniegt pretī. Es uzskatu, ka, ja viņiem nebūtu jāstrādā, viņi varētu sākt beidzot dzīvot tikai sev. Varbūt tas ir skaļi teikts, bet bez viņiem es nebūtu kļuvis par to cilvēku, kurš es esmu šodien. Mēs kopā esam gājuši dažādiem dzīves pārbaudījumiem un šķēršļiem. Esmu nokļuvis tur, kur jūtos laimīgs. Es vēlos dzīvot dzīvi pilnvērtīgi – automašīnas, sievietes, izklaides, nauda… Jūs sapratāt. Bet galvenokārt es vēlos, lai vecāki atgūst to, ko viņi ir ieguldījuši manī. Mana mamma visu mūžu strādā par skolotāju, tētim patīk tehniskas lietas, kā automašīnas, elektroniskās iekārtas. Tas man no viņa. Vislielāko motivāciju manā dzīvē sniedz mani vecāki, jo viņi visu mūžu ir smagi strādājuši. Tādēļ es darīšu visu, lai sniegtu viņiem gan materiālu, gan garīgu atbalstu.

Kā ar nākotni? Vēlos arī pats savu nekustamo īpašumu. Šobrīd izmantoju izdevīgu iespēju īrēt māju no sava onkuļa, kuram ir vairāki īpašumi, domāti izīrēšani Latvijā, kaut viņš pats dzīvo Štatos. Mana apņemšanās ir, nevis notriekt lielu naudu īres maksā, bet ieguldīt savā īpašumā, kas man piederēs uz ilgu laiku. Onkulis no ASV  man ir kā paraugs, vēlos iet viņa pēdās, investējot īpašumos, un vecumdienās dzīvot tikai no saņemtās īres naudas. Šobrīd mācos no viņa, jo dažus īpašumus viņš izīrē caur Airbnb un es esmu viņa asistents, labā roka un pārvaldnieks šajā procesā.

Ar šo rakstu vēlos pateikt to, ka vēlos dzīvot skaisti. Mēs paši uzstādām robežas un ierobežojumus sev. Kā saka: “vienīgais konkurents sev esi tu pats.” Ir jābūt konkrētiem un izmērāmiem mērķiem, nedrīksti padoties pie iesāktā un jātic, ka tev izdosies. Šobrīd es sev ticu katru dienu.