Posts in Piedzīvojumi

Pirmo reizi viņa mani pievīla.

Pēc hokeja čempionāta atgriezāmies ikdienas rutīnā. Šoreiz tas nozīmēja, ka mēs ar Kristiānu turpinājām katru dienu pavadīt kopā. Vienu vakaru izdomājām taisīt filmu vakaru pie manis, nākošajā izklaidējāmies ar hokeja skatīšanos kopā. Šobrīd aizmigt un pamosties kopā likās gluži dabiski.

Sestdienas rītā kopīgi brokastojām un spriedām par to, ko var iesākt pavasarī, kad laiks Latvijā strauji uzlabojas un paliek siltāks. Pirmā kopīgā ideja bija atsākt skriešanas sezonu. Tā jau pēc brīža biju tērpies skriešanai nepieciešamajā ekipējumā un varējām doties līdz Kristiānai, lai arī viņa varētu uzvilkt skriešanai piemērotu apģērbu. Nepagāja ne stunda un jau atradāmies Mežaparkā. Skriešanai izvēlējāmies mazos asfaltētos meža ieskautos celiņus. Vēlos izteikt vislielāko paldies cilvēkam, kas izdomāja sieviešu skriešanas legingus! Bieži skrējiena laikā atļāvos nedaudz “atpalikt” no Kristiānas un izbaudīt ritmisko skatu no aizmugures. Skrienot runājāmies, jokojāmies un ķērām viens otru. Šādi laiks pagāja ātri un bezrūpīgi. Kopējā noskrietā distance todien veidoja ap 8.0 km, kas, manuprāt, bija izcils rezultāts priekš Kristiānas. Tā kā pats esmu aktīva dzīvesveida piekritējs, tad kopīgais skrējiens priekš manis bija kā lielisks impūls enerģiskam dienas turpinājumam. Pēc skrējiena kopīgi izstaipījāmies pļaviņā, pasmējāmies par mūsu spontāno ideju un devāmies mājās.

Lai gan dienas pirmā puse tika pavadīta ļoti sportiski, bija sestdienas vakars un turpinājumā devāmies pasēdēt ar draugiem bārā. Tika iztukšots viens kokteilis pēc otra. Apmeklējām vairākus deju klubus, kur vakaru pavadījām dejojot un dzerot neskaitāmus kokteiļus. Visu šo laiku Kristiāna pavadīja pie maniem sāniem un jau kā ierasts arī pamodāmies kopā. Lai cik romantiski tas nebūtu, no rīta mums abiem sāpēja galva un tajā brīdī nebijām priecīgi par iepriekšējās nakts izvēlēm. Un, lai gan iepriekšējā dienā sportojām, tomēr vakarā nodarījām tikpat daudz ļaunuma saviem ķermeņiem, ka tas tagad no rīta mums atriebjas ar galvassāpēm.

Atkopāmies, un nolēmām svētdienā nevis skriet, bet izmantot auto. Pēc brokastīm devāmies garā izbraucienā ārpus Rīgas. Mūsu šodienas spontānais mērķis bija aizbraukt zirgu izjādēs. Zināju ļoti labu vietu, kur to varēja izdarīt – zirgu sētā “Klajumi”. Lai gan tas ir 260 km no Rīgas, mums bija visa diena un tāpat, diez vai ko citu produktīvu darītu. Turpceļš pagāja ļoti raiti. Pa ceļam izbaudījām Latvijas ainavas un mūziku.

Nonācām “Klajumos”. Šī vieta izcēlās ar lielu, sakoptu teritoriju un, protams, ar to, ka pa vidu atradās zirgu aploks. Tikām iepazīstināti ar mūsu zirgiem – Pandoru un Raitu. Ātri sadraudzējāmies un devāmies garā izjāde. Kas var būt labāka svētdienas izklaide par pasakainu pastaigu uz zirgiem gar Daugavas lokiem? Visapkārt košas ainavas un svaigs gaiss. Gribētu vēlreiz atgriezties šeit vasarā un palikt uz pāris dienām kādā no tūristu mājiņām, lai izbaudītu mieru, klusumu un vidi kopumā par kuru parūpējušies šīs sirgu sētas saimnieki.

MrX Blogger. Blogs. Zirgu sēta “Klajumi”

Pēc šī piedzīvojuma devāmies uz māju pusi. Pirms saule noriet, vēlējāmies vēl ar kājām pastaigāties kādā īstā Latvijas mežā. Nogriezāmies no galvenā ceļa un pēc lielas meklēšanas, un braukāšanas, atradām ideālu vietiņu ar kuplu egļu mežu un sūnām noaugušu zemi. Stundu pastaigājām mežā, iekāpām mašīnā un sākām braukt atpakaļ uz maģistrālajiem ceļiem. Viss noritēja pavisam mierīgi līdz vienā brīdī, braucot pa meža līkločiem, mašīna ņēma un noslāpa. Mans uzticamais BMW tā nekad agrāk nebija darījis. Nepagāja vairāk par pāris sekundēm, kad mašīna atkal noslāpa, bet šoreiz vairs neiedarbojās. Tā apstājās ceļmalā un uz paneļa rādījās paziņojums – „fuel injection system error”. Mēģināju izdomāt, ko varu izdarīt, lai mašīnu pats salabotu, bet neko nevarēja līdzēt.

Mēs lēnām sapratām situācijas realitāti. Esam palikuši uz maza meža ceļa, strauji tuvojas krēsla un esam tālu prom no Rīgas. Šī noteikti nebija patīkamā situācija kurā nokļūt. Izlēmām vispirms meklēt palīdzību, zvanot paziņām. Mani vecāki telefonu necēla. Tāpat arī mans servisa meistars. Te Kristiāna piedāvāja savu risinājumu. Izrādās, ka viņas māsa dzīvo salīdzinoši netālu. Un vēl labāk, māsas vīrs esot auto mehāniķis. Redz, cik pasaule maza un kā mums paveicās, ka viņi arī uzreiz pacēla klausuli un apsolījās palīdzēt!

Patiešām, nebija pagājušas ne 30 minūtes no zvana līdz brīdim, kad pie mums ieradās mašīna ar treileri. No auto izkāpa Uldis, minētais māsas vīrs, un uzreiz rosīgi sāka izmeklēt manu auto. Varēja redzēt, ka šis vīrietis ir profesionālis. Jau pēc īsa brīža bija dzirdama diagnoze – beigts degvielas sūknis, ko var tikai nomainīt pret jaunu. Protams, detaļas sagādāt varēs tikai nākošajā dienā. Uldis piedāvāja mums palikt pie viņiem pa nakti un rītdien jau ar salabotu auto doties pašiem mājās. Kristiānas māsa Anete it kā zinādama, ka būs viesi, jau esot sagatavojusi vakariņas. Tā tiešām nebija grūta izvēle. Vai nu ievērojumu summu samaksāt par evakuatoru, kas no Rīgas atbrauks pēc 2 stundām, vai palikt pie Kristiānas radiniekiem, paēst siltas vakariņas, izgulēties un rīt vakarā braukt mājās jau ar salabotu auto.

Kad ieradāmies pie Anetes un Ulda mājās, redzēju cik ģimeniski un viesmīlīgi ir šie cilvēki. Viņiem bija klasiska ķieģeļu mājas lielā zemesgabala vidū. Visapkārt bija skaisti iekoptas dobes, lauku tehnika un gludi nopļauts mauriņš. Mūs sagaidīja viņu divi bērni. Viss kā īstā lauku dzīves idillē. Pie vakariņu galda apbrīnoju šo perfekto ģimeni un sapratu, ka arī Kristiāna ļoti labi iederas šādā vidē un ar viņu var veidot līdzīgu ģimeni. Vēl atceros, ka manas domas par viņu bija pavisam savādākas, kad pirmo reizi iepazināmies un tajā pašā vakarā tikāmies, lai dotos uz teātra izrādi. Toreiz iedomājos, ka viņa ir “caca”, radusi pie ekskluzīvām maltītēm un karaliskām ballītēm.

Mašīnas remonts aizņēma visu pirmdienas pirmo pusi, taču vēlā pēcpusdienā mans BMW jau atkal paklausīgi rūca un bija gatavs mājupceļam. Visu šo laiku pavadījām izbaudot nesteidzīgu atpūtu laukos. Kristiāna pieskatīja bērnus un viņai tas ļoti labi sanāca. Laiski vēroju viņu, sēžot šūpuļtīklā, un iedomājos, ka kādu dienu Kristiāna arī varētu šādi pavadīt dienas lauku idillē un audzināt bērnus. Tikai jautājums, vai tas ir tas, ko vēlos es?

Braucam uz pasaules čempionātu hokejā Dānijā.

Kad atgriezos no Maljorkas ceļojumiem jutos nedaudz pazaudējis saikni ar visām paziņām Latvijā. Izņēmums bija Kristiāna. Viņa man regulāri rakstīja vēstules, stāstīja, kā viņai veicas un prasīja fotogrāfijas no ceļojuma. Tas man šķita jauki un visu laiku uzturējām aktīvu kontaktu. Tāpēc nav brīnums, ka arī pirmā persona, ko Latvijā satiku, bija viņa. Mūsu kontakts bija kļuvis ciešāks, tāpēc nolēmu, kādu laiku palikt Latvijā, lai pavadītu to kopā ar viņu.

Latvijā biju pavadījis  piecas dienas. Šodien bija tā diena, kad mani pēdējā laika interese – cita auto iegāde – vainagojās ar iespēju apskatīt un pārbaudīt šķietami ideālu auto dzīvē. Situāciju  vairāk aprakstīju savā iepriekšējā rakstā. Rezultātā apskatīto auto nenopirku. Pieņēmu prātīgu lēmumu atteikties no kārdinājuma. No šīs dienas neguvu nekādu gandarījumu. Tajā brīdī atcerējos par pasaules hokeja čempionātu, kas drīzumā sākas. Uzzvanīju draugiem, lai sarunātu vietu, kur skatīsimies pirmo Latvijas izlases spēli, bet viņš atbildēja, ka dodas uz Dāniju, lai baudītu spēles klātienē. Nekavējoties viņi aicināja mani pievienoties. Šajā brīdī man šī ideja šķita lieliska, nekad neesmu apmeklējis hokeja čempionātu klātienē. Skatoties pa televizoru, atmosfēra vienmēr izklausījās gluži maģiska. Tomēr es tikko esmu atgriezies Latvijā un apsolīju sev maijā nekur vairs neceļot. Es nedaudz apdomāju, ko darīt un vienkārši atbildēju “braucam!”.

Nākamajā brīdī atcerējos par savu apņemšanos veltīt vairāk laiku Kristiānai. Vai man tomēr atteikties no piedzīvojuma un pavadīt laiku ar savu meiteni? Vai varbūt tomēr piepildīt kārtējo savu sapni? Izvēlējos vienīgo loģisko variantu – braukšu uz čempionātu un piedāvāšu Kristiānai braukt līdzi.

Iegāju skyscanner.net apskatīties biļešu cenas. Latvijas izlases spēles notiks Herningā. Jālido uz Kopenhāgenu, un tur būs jāpaņem nomas auto. Skyscanner man piedāvāja avio biļetes par cenu 198 eiro turp un atpakaļ. Cena nav slikta, bet vienmēr ir vērts apskatīties aviokompānijas lapā vai biļetes tur nav lētākas. Tiešām, šeit biļetes maksā 192 eiro. Neliela starpība, bet tomēr tas ir ietaupījums.

MrX Blogger. Blogs. Biļetes

Atlika vēl paņemt nomas auto Dānijā. Goldcar, kuram parasti uzticos, diemžēl Dānijā nav, tāpēc izmantoju rentalcars.com, lai sameklētu sev auto. Atradu VW Polo par nepilniem 90 eiro un papildus paņēmu pilno apdrošināšanu par 67 eiro.

Vakarā satikos ar Kristiānu un pastāstīju, ka dodos uz Dāniju skatīties pasaules čempionātu hokejā. Viņa bija maigi izsakoties šokēta. Tai brīdī es viņai pajautāju, vai viņai patīk hokejs? Viņa nepārliecinošā balsī atbildēja, “jā”! Manuprāt, viņa nebija lielākā hokeja fane, bet, iespējams, nojauta, ko grasos piedāvāt: “Vai brauksi man līdzi?”. Viņa atbildēja, ka nevar acu mirklī mainīt plānus un doties ar mani ceļojumā. Es pajautāju: ”Kāpēc nevari?”. Kristiāna vilicnājās ar atbildi, bet varēja sajust, ka viņa tomēr vēlās izmantot iespēju doties divatā uz Dāniju. Nespēdama atrast argumentu atteikumam viņa atbildēja: ”Labi, braucam!”

Nekad nebiju meiteni tā pārsteidzis ar spontānu ceļojumu. Bet, ja tā ir īstā meitene un īstais ceļojums, būsiet ļoti pārsteigti, cik priecīga viņa būs. Kristiāna nākamajā dienas bija ļoti pacilātā noskaņojumā. Pēkšņi viņas saspringtais darba grafiks nebija vairs svarīgs, darbi raiti tikai pārcelti. Par braucienu viņa izstāstīja visiem draugiem un vecākiem. Viņa pat iegādājās Latvijas izlases fanu kreklu, man neko neprasot.

Vienīgi, ko šoreiz steigā biju piemirsis paskatīties, bija viesnīcu cenas. Un jā… Te sākās problēmas. Herninga bija maza pilsēta un visas labās viesnīcas jau bija pilnībā norezervētas. Tāpēc šoreiz meklēju kādu apartamentu caur Airbnb. Tur atradām apartamentus apmēram 15 minūšu braucienā no pilsētas pie Sunds ezera. Tā kā mums būs auto, tā nav problēma. Apartamenti izmaksāja 858 euro.

Tā es pirmo reizi mūžā devos ceļojumā kopā ar draudzeni. Šoreiz Tinder aplikācija nebūs nepieciešama un izbaudīsim daudz laika ar Kristiānu divatā. Atlidojām uz Kopenhāgenu un devāmies apskatīt Vecpilsētu un meklējām, kādu labu vietiņu, kur paēst. Pārsteidza riteņbraucēju kustība, apkārt manījām tūkstošiem braucēju. Paēduši pusdienas nelielā restorānā, devāmies ar auto uz Herningu, mazu pilsētiņu Dānijas ziemeļrietumos.

Piektdienas vakarā ieradāmies galamērķī, ievācāmies dzīvoklī un devāmies izpētīt apkārtni, sajust čempionāta auru un atmosfēru. Paralēli čempionāta sajūtām, nemitīgi atskārtu sevi domājam par to, ka šoreiz neesmu viens. Esmu ar cilvēku, kurš man simpatizē, ar kuru ir bijusi tuvība, taču nevar teikt, ka esam kopā. Visu laiku domāju, vai šis ir punkts, kad veidojas kaut kas vairāk par piedzīvoju un dzimst attiecības? Šīs domas mani neatstāja, taču šeit bija pietiekoši spilgti iespaidi, lai pagaidām domātu par citām lietām.

Herningu gribas salīdzināt ar Valmieru Latvijā, prom no galvaspilsētas, ar sakārotu vidi un infrastruktūru. Ikdienas dzīve un rosība notiek uz vienas centrālās ielas, kur arī čempionāta laikā organizatori ir izvietojuši izklaides pasākumus – dažādas atrakcijas un muzikantu uzstāšanās. Starpcitu, kāpēc Dānijas hokeja federācija tieši šo pilsētiņu bija izvēlējusies par vienu no norises vietām, man tā arī netapa skaidrs. Šī vieta man neatšķīras no tūkstošiem citām pilsētām Eiropā.  Bet, lai vai kā, pasākuma organizācija bija līmenī.

Bija pienācis sestdienas rīts. Cēlāmies agri, jo jau pēc pāris stundām priekšā bija dienas centrālā spēle Latvija –  Norvēģija. Galvenā notikuma vieta arēna “Jyske Bank Boxen” atradās nostāk no centra. Aizskrienot notikumiem pa priekšu, varu teikt, ka tas bija kā saldais ēdiens, un spēlētāju dāvana man kā hokeja kvēlam atbalstītājam manā pirmajā apmeklētajā pasaules čempionātā. Izdzīvoju visu emociju gammu, sākot ar vieglu pārdzīvojumu pie rezultāta 0:2 un beidzot ar lepnumu par fantastiski gūtajiem mūsu jaunā un talantīgā spēlētāja Rūdolfa Balcera gūtajiem vārtiem spēles pagarinājuma ievadā. Īsta konfekte.

MrX Blogger. Blogs. Hernings

Bet par visu pēc kārtas. Neskatoties uz provinciālo pilsētu, kura nepiedāvā masveida atpūtas un izklaides iespējas, pati čempionāta organizācija bija augstā līmenī. Un neko citu nevarētu gaidīt, jo arī biļešu cenas labās vietās nav no lētajām. Konkrēti mana izvēlē krita uz sēdvietām 65 eiro vērtībā. Tā kā šis man bija pirmais čempionāts,  kuru apmeklēju klātienē, tad uz to pievēru acis. Lai vai kā, par samaksāto Tu iegūsti ar atdevi, jo sajūtas un izklaides iespējas, kuras Tu saņem atrodoties arēnā, ir fantastiskas. Vēlies pakavēt laiku pirms spēles vai spēles starplaikos dzīvas mūzikas pavadījumā – te Tev būs dzīvā mūzika. Vēlies uzspēlēt galda hokeju – te tev būs galda hokejs. Vēlies uzspēlēt galda tenisu vai florbolu – arī šīs sporta spēles te ir. Sēžot viņpus televizoram, Tu pat neizdomājies, ka ap centrālo pasākumu hokeju ir tāda organizācija ar mērķi radīt neaizmirstamu gaisotni.

Runājot par galveno iemeslu manam braucienam – Latvijas hokeja spēles kvalitāti – manas sajūtas svārstījās. Jā, tika piedzīvota skatāma spēle pret Norvēģiju, kur izlase parādīja gribas spēku un varēšanu, un loloju cerības par tik pat kvalitatīvām nākamajām spēlēm, taču smagnējais izpildījums pret Somiju manas emocijas noplacināja. Neapgāžami somu komanda ir vieni no turnīra favorītiem, taču mums ir jāvar spēlēt labāk pret šāda līmeņa pretinieku, ja sevi gribam saukt par pilnvērtīgu A grupas komandu. Turpinājumā spēle pret Koreju. Lieliski, 3 punkti “kabatā”, taču arī, iespējams, varējām parādīt kvalitatīvāku izpildījumu. Bet kā saka – uzvarētājus nesoda. Galveno vilšanos šajā spēlē man sagādāja tukšās tribīnes. Iespējams, augstā biļešu cena mūsu līdzjutējam lika divtik izsvērt, vai šī ir tā spēle, uz kuru viņi vēlētos iet.

MrX Blogger. Blogs. Hernings1

Kopumā esmu sajūsmā par pieredzēto. Pārsteidza tuvības sajūtu, kura valda mūsu līdzjutēju starpā čempionāta laikā. Tā ir neticami atvērta, draudzīga. Katrs ir gatavs aprunāties, iepazīties, pārmīt kādu vārdu. Mājās, Latvijā, diemžēl Tu tādu nesajutīsi, jo tā vien šķiet, ka šī tuvība rodas ārpus savas valsts robežām. Šo čempionātu atcerēšos ar divām spilgtām iezīmēm – pirmo reizi izbaudīju hokeja pasaules čempionāta gaisotni, kā arī pirmo reizi izmaksāju ceļojumu meitenei vienkārši tāpēc, ka gribēju, lai viņa ir blakus. Kristiāna varbūt tik ļoti neizbaudīja hokeju, bet noteikti šķita, ka izbaudām mūsu kopā pavadīto laiku.

Alternatīvs veids, kā ceļot.

Pastāstīšu vienu ļoti labu alternatīvu veidu, kā ceļot bez iepriekšējas plānošanas un lieka stresa. Šis piegājiens atšķiras no tā, kādu piedāvā standarta ceļojumu plānotāji, taču ir spontāns, radošs un iespējams ļoti pielāgots vecpuišiem vai pārīšiem, kas negrib koncentrēties uz ilgu plānošanu.

Solis viens – nopērc lidmašīnas biļetes bez saistības ar kādu konkrētu hoteli vai apkalpošanas servisu.Tam vislabāk noder biļešu meklētāju portāli, kā skyscanner.com un kiwi.com. Kiwi ir īpaši parocīgs gadījumos, kad gribi saplānot ceļojumu starp vairākiem galamērķiem. Papildu ieteikums – ja atrodi tiešo reisu, bieži vien vērts pārbaudīt cenu konkrētās aviokompānijas mājaslapā. Šajā gadījumā iegāju skyscannermājaslapā un norādīju galamērķi “any” un jebkuru datumu aprīlī. Lapa piedāvāja garu sarakstu ar galamērķiem pēc valstīm, sākot no lētākā. Šajā sarakstā pārskatīju vienu valsti pēc otras. Latvija, Lietuva, Lielbritānija… Līdz nonācu līdz lidojumiem uz Spāniju. Tā es biļetes uz Palmu Maljorkā atradu par 92 eiro no Kauņas.

Solis divi –  nodrošini savu neatkarību – izīrē auto un pārliecinies, ka Tev būs pieeja mobilajam internetam pietiekošā daudzumā.Tas nodrošinās iespēju pārvietoties, kur vēlies un pieeju informācijai, kā navigācija, booking.comun sociālajiem tīkliem. Mašīnas īzīrēšanai es personīgi izvēlos tikai kompāniju Goldcarun viņu oficiālo mājaslapu. Iemesls ir pavisam vienkāršs – salīdzinoši lētas cenas un, paņemot pilnu apdrošināšanu internetā, esmu pārliecināts, ka saņemot mašīnu uz vietas, man nebūs jāatstāj depozīta summa vai jāveic cita veida papildu darbības. Vienkārši paņem atslēgas un brauc. Tā es savu ņipro Ford Fiesta izīrēju par 37,5 eiro uz nedēļu, un sirdsmieram samaksāju 150 eiro par pilnu apdrošināšanu.

Un visbeidzot –esi radošs. Kad izvēlies vienu virzienu, uz kuru doties, atrodi veidus, kā sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem, lai uzzinātu labākos apskates objektus.

Neveic konkrētus plānus, esi elastīgs. Nav nepieciešams uzreiz noīrēt viesnīcas visai nedēļai vai pieteikties konkrētām ekskursijām. Tā ir ierasta prakse hoteli īrēt tajā pašā dienā uz 1 vai 2 naktīm. Vispirms aizbrauc uz konkrētu pilsētu un apskaties, vai tev tur viss patīk, un vai tā apmierina tavas vēlmes. Noteikti atradīsi īsto vietu atbilstoši vēlmēm. Ja tā nav pirmā vieta, turpini meklēt. Maljorka ir tik kompakta, ka aizbraukt līdz nākošajai pilsētiņai prasa vidēji 10 minūtes. Jā, šis variants pavisam noteikti var būt nedaudz dārgāks, kā laicīgi rezervēta naktsmītne. Tāda pieeja domāta cilvēkiem, kam patīk būt spontāniem.

Tagad atrodos Maljorkā Sant Elm pilsētiņā. Vakar rezervēju viesnīcu Universal Aquamarin & Aquavilla uz divām naktīm pa 108 eiro. Booking.com vienmēr meklēju viesnīcas ar iekļautām brokastīm, vērtējumu 8+, bezmaksas wifi internetu un bezmaksas parkingu.

Šobrīd rakstu, lai iemūžinātu savas emocijas.  Sēžu zvilnī bēšīgās pludmales smiltīs. Manas acis priecē zili zaļš Vidusjūras ūdens. Mana krāšņā skata vidū gozējas vientuļa balta jahta. Tā, it kā kārdinot, ik pa laikam viļņu iespaidā pavēršas uz manu pusi, un tad atkal atpakaļ pret horizontu. Šī laiskā deja atbilst kopējai atmosfērai pilsētiņā. Tūristi un vietējie laiski pastaigājas gar promenādi, slinkākie sauļojas pludmalē. Visi, it kā būtu kopīgi nozvērējušies neizpaust ne mazāko stresa vai pienākumu sajūtas pazīmi. Un tam visam pa vidu es – puisis bez konkrēta plāna šodienai un rītdienai.

Maljorku, kā savu nākošo galamērķi, izvēlējos pēdējo ceļojumu iespaidā. Kaut kur ceļā no Ženēvas uz Monako, iegāju internetā, nopirku biļeti uz Maljorku. Toreiz vēl nezināju, ka skriešu uz Ukrainu satikt modelesko beigās tomēr nesatiku. Tā nu sanācis, ka šajos mēnešos biežāk atradīšos ārzemēs, nekā mājās.

Maljorka mani vienmēr ir vilinājusi. Būdama Ibizas mierīgākā un mazāk sabojātā kaimiņiene, šī sala ir top vieta mierīgai atpūtai. Šoreiz blakus eksotiskiem skatiem un siltam laikam, vēlējos arī eiropeiskas ērtības, kā internetu un sakārtotas pludmales. Tā nu paziņoju visiem, ka uz laiku nebūšu sasniedzams, un devos ceļā.

Mans galvenais mērķis Maljorkā bija izbaudīt netraucētu mieru un atrast laiku gan darbam, gan saviem emuāriem. Tā kā mans darbs nav piesiets konkrētai vietai un laikam, ceļošana ar to sader ļoti labi. Vienīgais, ar ko nebiju rēķinājies, ka pludmales un skati būs tik skaisti, ka laupīs lielu daļu manas uzmanības un laika.

Protams, Maljorka pati par sevi ir pateicīga spontānai ceļošanai. Viesnīcas šeit ir tūkstošiem. No jebkura salas gala uz jebkuru citu vietu var nokļūt stundas vai divu laikā. Tas ir, ja neapstāsies pie katra skaistā skata, ko šeit redzēsi. Cilvēki ir draudzīgi, runā dažādās valodās, un vienmēr gatavi palīdzēt. Ēdiens šeit ir izsmalcināts, tāpēc, ka šeit brauc prasīgie vācu tūristi. Cenas ir pārsteidzoši draudzīgas. Pusdienas vienam cilvēkam iespējams paēst arī par 10 eiro. Protams, ja ieplānots budžets, iesaku nedoties pirmajā promenādes restorānā, bet aiziet līdz tam, kas ir uz nākamās ieliņas, un pilns ar vietējiem iedzīvotājiem. Tur būs tikpat labi, un iespēja paēst lētāk.

Labi, šis nav tikai ceļojumu blogs, padalīšos ar nedaudz pikantākām detaļām. Protams, būdams vecpuisis, uzreiz ieslēdzu Tinder aplikāciju (vēl viens iemesls nodrošināties ar internetu) un sāku brīvajos brīžos spiest “like” vai “dislike”. Ilgi laiks nepagāja, atradu vairākas meitenes, kuras bija gatavas parunāties. Mans galvenais mērķis šoreiz bija uzzināt vairāk par skaistākajām pludmalēm, labākajiem bāriem, ūdenspīpes vietām un ballīšu centriem. Jāapzinās, ka Tinder ceļojumā var nepietikt laika uzsākt ar meiteni sarunu, iepazīties un norunāt vienu vai vairākus randiņus īsā laika posmā pirms dodies prom. Taču man tas izdevās tīri veiksmīgi, jau pēc trim dienām Maljorkā, man jau bija norunāts randiņš un kopīga saulrieta vērošana ar vietējo spāņu meiteni.

Tā kā nebiju nekad ticies ar spāņu meitenēm, nezināju ko sagaidīt. Man par pārsteigumu meitene bija jauka, pieklājīga, labi saprata angļu valodu un viņai bija tāds super jaukais smaids un smiekli. Pēc pāris vīna glāzēm vairs nebijām svešinieki, smējāmies, runājām atklāti par visām tēmām. Vakaru turpinājām Shishabārā, kur apsēdāmies cieši kopā. Kādā mirklī starp sarunām, mēģināju uzlikt savu roku uz viņas kājas. Taču meitene reaģēja tā, ka sapratu īsti ērti viņa nejutās. To arī jutu turpmāko vakara gaitu. Mūsu sarunas bija aizraujošas un intelektuālas, ne personīgas. Šī spāņu meitene nebija karstasinīga kā seriālos, bet drīzāk nosvērta un kautrīga. Diemžēl liels pretstats man. Šovakar izpalika dzirksteles un kaislīgi skatieni, tāpēc šis vakars izvērtās diezgan īss. Meitene pēkšņi aizbildinājās, ka viņai jādodas mājās izgulēties. Tālākiem soļiem, ja tādi būs, nepieciešams vēl viens randiņš.

Kā saules stariņš ne tik veiksmīgam vakara nobeigumam bija tas, ka parādījās brīvs brīdis sporta bārā, netraucēti noskatīties latvieša Dāvja Bertāna NBA Play-off basketbola spēli.

Kijeva – vieta, kur justies kā bagātniekam.

Šodien man ir radusies iedvesma, lai padalītos ar nelielu daļu no Kijevā piedzīvotā. Es esmu ceļojis pa pasauli, meklēdams iedvesmu, iegūstot jaunas emocijas un pieredzi. Daļa no mana bloga ir veltīta tieši, lai dalītos savos iespaidos par apmeklētajām valstīm, un kā ir būt tūristam tajās.

Šonedēļ es neesmu pārāk daudz strādājis, jo ir bijušas tik daudz citas lietas, ko darīt. Pirms nedēļas es iegādājos biļeti lidojumam uz Kijevu, jo esmu pārliecināts, ka šajā pilsētā es spēšu veltīt vairāk laika savam darbam. Biļetes meklēju skyscanner.net lapā un man izdevās atrast neticami izdevīgun lidojumu par 107 eiro turp un atpakaļ. Tā kā man ir parādījies īsts azarts ceļošanai, es nekavējoties biju gatavs doties jau nākošajā piedzīvojumā. Beidzot man būs laiks arī pastrādāt pie sava bloga. Visiem blogot gribētajiem es iesaku pēc iespējas radikālāk pamainīt savu darba vidi, jo tas patiesi iedvesmo, kā arī palielina iztēli un attīsta radošo domāšanu. Pats svarīgākais, šī ir tā spontānā reize, kad es gribu satikt Ukraiņu modeles, ar kurām iepazinos Monako. Jau kādu laiku mēs uzturam vieglu komunikāciju, tāpēc nevaru sagaidīt, kad es viņas atkal satikšu.  

Mans piedzīvojums Kijevā sākas ar to, ka vispirms sameklēju viesnīcu, kurai noteikti ir jāatrodas pilsētas centrā, jo tur atrodas labākās apskates un izklaides vietas. Man padomā nebija nekas dārgs un arī nekas lēts, es vienkārši vēlējos vietu, kurā es varu relaksēties, gūt jaunu iedvesmu, kur būtu ērta darba vide un balkons ar skatu uz vecpilsētu. Skatoties mājaslapā un salīdzinot preces, es biju nedaudz pārsteigts par izdevīgajām cenām. Protams, es atļāvos sevi palutināt, ar vienu no elegantākajām viesnīcām Kijevas centrā – Khreschatyk City Center Hotel. Par sešām naktīm samaksāju 767 eiro. Vienmēr meklējot viesnīcu caur booking.com, skatos tikai tās ar vērtējumu virs astoņām zvaigznēm, ar bezmaksas internetu un ar lokāciju tuvu pilsētas centram. Viesnīcā ir viss, ko vēlies, lai varētu pilnvērtīgi un radoši darīt savu darbu visai elegantā atmosfēra.

Kijeva, bez šaubām, ir unikāla, daudzpusīga un neordināra pilsēta, tai ir ļoti daudz, ko piedāvāt, taču tā, manuprāt,  nereti tiek aizmirsta, un par to sevišķi daudz nerunā. Tūristus šeit var pamanīt diezgan reti, tāda sajūta, ka šajā pilsētā es esmu vienīgais iebraucējs un visi uz manis skatās. Jau pirmajā brīdī pamanīju, ka uz ielām atrodas, vai nu ļoti ekskluzīvas mašīnas, melni džipi, kādus parasti ieciena kriminālo aprindu pārstāvji vai tieši pretēji, vecie žiguļi VAZ-2101. Visapkārt ir jūtams postmodernais stils. Ir viegli saskatīt atšķirības starp nabadzīgo un bagāto Kijevas daļu, bet, kas šķiet interesanti, es nepamanīju vidusmēra cilvēkus, tādus vidēji turīgus un vienkārši elegantus. Visur ir saskatāmas galējības – izsmalcinātas stila drēbes vai novelkāti darba apģērbi. Labi, pietiks par Kijevu, es vairāk gribu padalīties ar savu pieredzi, nevis ar dabas skatiem un muzeju nosaukumiem.

Mana galvenā vēlme šeit bija satikt pazīstamās meitenes. Uzrakstīju priecīgu ziņu, ka esmu ieradies. Klusums. Uzrakstīju, ka vajadzētu šovakar sarunāt tikšanās laiku. Arī klusums. Pagāja vairākas stundas un manas Facebook ziņas netika ne lasītas, ne atbildētas. Meitenes bija, kā pazudušas no zemes. Tajā brīdī manī iezagās domas, kas vēlāk tika apstiprinātas – meitenes mani nav ņēmušas vērā  īsti nopietni un šajās dienās netiksimies. Es netaisījos par to pārdzīvot, arī bez viņām šīs dienas Kijevā var būt patīkamas.

Uzreiz viesnīcas numuriņā iekārtojos tā, lai man būtu pēc iespējas ērtāk strādāt ar datoru. Skatoties āra pa logu, redzu postmoderno Kijevu. Skats uz rosīgajiem cilvēkiem mani mudināja strādāt. Pēc pāris produktīvām darba stundām, es iedomājos ieslēgt Tinder aplikāciju, uzreiz manā pavērās izvēle starp daudzām skaistām meitenēm. Jau pavisam drīz pirmais abpusējais “like” un čats var sākties. Mēs savā starpā komunicējām angliski, viņai tas īpašas grūtības nesagādāja. Viņa pieļāva mazas gramatikas kļūdas savā tekstā, bet tā bija tikai vēl viena detaļa, kas padarīja mūsu saraksti daudz jautrāku, emocionālāku un draudzīgāku. Uzreiz sapratu, ka mums saskan. Es tik ātru un lielu uzticēšanos no viņas nebiju gaidījis.

Neliels ieskats par meiteni, kas viņa ir, un, kāpēc man viņa iepatikās. Viņu sauc Nastja, viņas vecumu es nezinu, bet viņai bija brūni mati, lielas, tumšas acis, garas kājas un slaids viduklis. Meitene savās bildēs izstaroja ļoti pozitīvu enerģiju, vienmēr smaidot. Protams, arī formīgās auguma līnijas un skaistais skatiens uzrunāja. Šī meitene noteikti pievērš daudzu vīriešu interesi, tāpēc jutos tīri veiksmīgs, ka man būs iespēja viņu satikt.

Aizmirsu pateikt dažas svarīgās detaļas, kuras man lika uzticēties Nastjai. Viņas acis – tajās bija kas īpašs un atšķirīgs no parasta acu skatiena. Kā vēlāk noskaidroju, tad katru reizi skatoties viņas acīs, tajās redzēju maigumu un atklātību, tajā paša laikā tās man lika justies nedaudz neērti, jo nekad nebiju redzējis tik tiešu un cauri ejošu skatienu. Gluži kā viņa lasītu visas manas domas.

Ir pienācis vakars, un es nezinu, kā to paveicu, bet man  jau bija sarunāts randiņš. Šoreiz to īsti nevarētu saukt par randiņu, jo tas izklausās pārāk oficiāli, bet kaut kas citāds. Nastja dzīvo pilsētas centrā un piedāvāja būt par gidu, parādīt man, kā izskatās šī brīnišķīgā pilsēta vakaros. Mēs satikāmies pie manas viesnīcas durvīm, jo viņa šajā pilsētā pārzina ielas labāk, nekā es. Lai gan pirmajās sekundēs es jutu mulsumu, es uzreiz centos pajokot – pateicos, ka uzņēmās mani pavadīt, ka pilnībā uzticos viņai un piebildu, ka ceru viņa mani neievedīs tumšā šķērsielā un neatņems kabatas naudu. Jau nākošajās minūtēs mēs sākām pavisam brīvi runāties. Es vēl aizvien nespēju noticēt, ka šī meitene tik viegli parakstījās satikties ar mani, bet viņa to noteikti nenožēlo.

Staigājot pa Kijevas ielām, es nevaru nepieminēt to, ka šeit dzīvo pasaulē vienas no skaistākajām meitenēm. Es tiešām pēc pieredzes varu teikt un es garantēju,  ka šeit dzīvo katra vīrieša sapņu meitene. Es ievēroju, ka, pat ejot uz veikalu, ukrainiete noteikti uzkrāsosies, sapucēsies un uzvilks augstpapēžu kurpes. Kā viņas var būt tik slaidas, zinot,  ka šajā valstī cilvēki mīl labi paēst?

Runājot par ēšanu, atgriežos pie stāsta par pirmo vakaru, kuru pavadīju kopā ar Nastju. Vakars bija silts un izklaidējošs. Nastja man parādīja vairākas interesantas vietas, kuras godīgi sakot pat nepiefiksēju. Manas domas vairāk raisījās par manu kompanjoni. Pastaigājoties, mēs daudz sarunājamies un smējāmies. Pastaiga man uzdzina apetīti, tāpēc ilgi nevilcinājos un uzaicināju Nastju uz restorānu. Vienīgās manas prasības bija ūdenspīpe un gards ēdiens. Nastja izskatījās samulsusi, jo viņa nezināja, kuru vietu, lai izvēlas. Izskatās, ka viņa nav liela satikšanās un randiņu meistare, kas šajā ziņa man pat patika. Mēs improvizējam un uzreiz atradām restorānu, kurā varēja arī uzpīpēt ūdenspīpi. Nastjai iepatikās ūdenspīpe, un es viņu pamudināju, lai pasūta dzērienus un ēdienus, kādus vien sirds kāro. Viņa bija diezgan kulturāla un pieklājīga. Dažu brīdi man šķita, ka viņa pat jūtās neērti, ka es par visu maksāju, bet es teicu, lai viņa nesatraucas, jo viņa man ir lieliski izpalīdzējusi un gribu atlīdzināt ar gardām vakariņām. Kijeva ir īstā pilsēta, kur doties uz restorāniem. Visur cenas ir ļoti draudzīgas. Vienā vietā par ūdenspīpi un 4 kokteiļiem samaksājām tikai 10 eiro.

Mēs bijām labi paēduši, iereibuši un ar labām emocijām piepildīti. Es sapratu, ka drīz jau būs vēls un meitene taisīsies mājās, tāpēc ieminējos, ka kājas man ir sagurušas, bet vēl gribu izbaudīt sarunas ar savu kompanjoni. Neuzbāzīgi ieteicu, ka varētu pasēdēt manā viesnīcas numuriņā uz balkona un vēl parunāties. Nastja mirkli padomāja par piedāvājumu, bet tā kā tas izklausījās pietiekoši nevainīgs un romantisks, viņa piekrita.

Tā mēs pēc lēnas pastaigas nonācām pie manis. Vakars bija patīkami silts. Uz datora es atskaņoju Nastjas izvēlētās dziesmas, kuras man īpaši nepatika, bet es to viņai neaizrādīju. Pēc neilga mirkļa es atvēru vaļā vīna pudeli, kuru es pa dienu iegādājos nelielā, vietējā veikaliņā blakus manai viesnīcai. Nastja bija sajūsmā, ilgs laiks nepagāja un mēs jau izklaidējāmies starp palagiem. Mana pirmā nakts ar viņu bija kaislīga un ļoti ugunīga. Tā gan nebija ne pēdējā, ne vistrakākā nakts mums kopā, bet to jau pastāstīšu nākamajā rakstā.

 

5 eiro randiņš.

Šajā piedzīvojumā sapratu, ka ir iespējams izveidot skaistu, juteklisku un pilnvērtīgu vakaru arī tad, ja Tev nav naudas. Tas nav naudas, varas vai prestiža jautājums. Tas ir jautājums, ko tu patiesībā vēlies darīt.

Šajā dienā man bija paredzēts nākamais randiņš ar Kristiānu. Vakariņas smalkā restorānā, laba filma un visas iespējas šo vakaru turpināt līdz naktij. Taču pēdējā brīdī visu izmainīja fakts, ka esmu palicis bez naudas. Jau stāvot pie Kristiānas mājas, sapratu, ka maku esmu aizmirsis, nevis mājās, bet ciemojoties pie vecākiem. Makā bija viss – nauda, kartes….  Noteikti ar Kristiānu kopā pie vecākiem nebraukšu. Man steidzami bija jāizdomā, kā šo dienu pavadīt tikpat lieliski, bet tikai ar piecu eiro budžetu. Tieši tik naudas monētās bija mana auto salonā.

Sagaidīju Kristiānu, viņa izskatījās lieliski. Protams, neko neteicu par budžeta trūkumu. Man nav problēmu atzīties, ka esmu kļūdījies, bet prasīt meitenei naudu un skaitīt katru iztērēto centu – tas vienkārši nomāc romantisko atmosfēru. Daudz interesantāks man šķita izaicinājums meiteni aizvest pasakainā randiņā bez naudas tērēšanas. Man taču joprojām ir mašīna ar pilnu degvielas bāku, dzīvoklis un zināšanas par daudzām romantiskām vietiņām pilsētā.

Rīkoties vajadzēja uzreiz. Ieminējos, cik jauki būtu izbraukt kaut kur pie dabas un, ka nesen draugs ieteica aizbraukt uz lidostu. Tur esot gan pamesta lidmašīna, gan iespēja skatīties, kā lidmašīnas paceļas virs galvas. Kristiāna, kā jau meitene, kas dzird piedāvājumu par romantisku piedzīvojumu, uzreiz piekrita.

Tomēr viņa atgādināja, ka mums bija plānots vakars ar vakariņām, tāpēc viņa nav ēdusi. Bāc, šobrīd sastapos ar lielāko problēmu! Zinu, ka jebkurā vietā pavakariņot izmaksās stipri vairāk, kā mans vakara budžets. Uz sekundi manas domas apstājās, un tad ar jaunu sparu pieķērās problēmas risinājumam. No malas izskatījās, ka uz mirkli blenžu vienā punktā.

Kristiāna man jautāja: “tev viss labi?”.

Es atbildēju: “Zini, mums būtu jāpasteidzas uz lidostu, lai nav pārāk vēls. Zinu lielisku vietiņu, kur varam apmierināt izsalkumu, bet vēlāk esmu paredzējis tev uztaisīt vakariņas pie manis!”

Kristiāna: “Awww… Cik tu esi jauks! Bet kāda vieta tev šobrīd padomā?”

Es atcerējos, ka tuvumā ir āzijas ēstuve, kurā strādā labs draugs. Zināju, ka ar viņu varu sarunāt pusdienas un atdot naudu vēlāk. Taču man šī ideja bija “jāpārdod”.

Es: “Zini, man ļoti sagribējās āzijas virtuvi. Zinu vienu vietiņu, kur pasniedz Rīgā labākās nūdeles ar maigu vistu karija mērcē. Mēli var norīt… Uzticies man!”

Ar pareiziem vārdiem var pārdot jebko. Nu jau mums abiem ļoti gribējās āzijas ēdienus un mēs devāmies turp.

Man, kā par laimi, draugs tajā dienā strādāja. Ar Kristiānu mums šis vairāk bija kā mazs piedzīvojums iekš lielā piedzīvojuma, tāpēc nešķita, ka viņai bija pretenziju, ka randiņā cienāju viņu ar prastām nūdelēm. Savas porcijas atstājām pustukšas, ar saprotošo draugu apmaksas process jau bija sarunāts un devāmies tālāk. Jutos nedaudz nelāgi par lēto ēdienu, bet noskaņa bija laba, un man būs iespēja revanšēties ar labām vakariņām pie manis.

Pa ceļam iebraucām benzīntanka veikalā, lai paņemtu kādu našķi. Meitenes vienmēr jātur apmierinātas! Iegājām iekšā un Kristiāna uzreiz izvēlējās pudeli šampanieša un vairākas dārgākās konfektes. Viņai bija laba gaume. Tomēr šoreiz man viņa bija jāatrunā.

Es: “Tik daudz saldumi? Brīnums, ka tu esi tik slaida!”

Kristiāna: “Tu nopietni?!”

Es: “Labi, labi, tikai jokoju.. Bet iesaku labāk dabīgo cukuru, paskaties, cik sulīgi augļi uz plaukta!”

Kristiāna piekrita. Viņa nolika visu atpakaļ un ātri aizskrēja pie augļiem un izvēlējās pārīti no tiem. Šampanietis patiesībā bija laba ideja! Paņēmu vienu pudeli, tikai diemžēl to lētāko. Atkal novēlu vainu uz gaumi, teicu, ka šo vienmēr dzērām ģimenes svētkos.

Randiņa daļa lidostā noritēja lieliski. Neskatoties uz pavasarīgi vēsajiem laika apstākļiem, vērot lidmašīnas bija ļoti romantiski. Diemžēl tuvumā pamestā Skultes lidmašīna bija demontēta. Pie sevis nodomāju, ka šodien man “patiešām veicas”! Taču lidmašīnu aizvietojām ar pastaigu gar spokaino mežu. Tas bija lielisks un jautrs piedzīvojums.  Pastaigājāmies, fotografējāmies, un dzērām šampanieti no pudeles. Redz kā arī smalkās dāmas izbauda vienkāršo izklaidi, ja tā tiek pareizi pasniegta!

Nonākot mājās, biju priecīgs par savu radošumu un arī par labi pavadīto laiku. Daļa no jautrības ir arī Kristiānas nopelns, kura parādīja savu jaukāko pusi. Mājās man bija visas ērtības, lai nodrošinātu labu randiņa turpinājumu. Ielēju Kristiānai vīnu un devos uz virtuvi, lai noskaidrotu, kas ir manā rīcībā vakariņām. Un šeit iestājās šoks – rīsi, makaroni beigušies, gaļa nav, vienīgais tomāts jau mīksts un pat piens ierūdzis.

Mans randiņš nonācis krustcelēs. Iespējams, viss darbs vējā un būs jābrauc pēc ēdiena uz meitenes rēķina. Vai arī jāizdomā kas oriģināls…

Aizgāju pie Kristiānas uz viesistabu. Šajā brīdī man jau bija skaidrs plāns. No virtuves paņēmu vēl vienu pudeli vīna. Liku mums momentā abiem iztukšot glāzes un metos viņu skūpstīt. Sākumā jutu viņas pārsteigumu, taču Kristiāna uzreiz iejutās. Pēc pāris minūtēm viņa jau bija augšpusē un pogāja vaļā manu kreklu. Šī meitene pēkšņi izrādīja tik daudz iniciatīvas, ka nebiju to gaidījis. Tagad man viņas daba kļuva pavisam skaidra – viņa nav izlutināta pilsētniece, kā man bija licies, bet gan piedzīvojumu meklētāja, kura parasti pakļaujas sava kompanjona vēlmēm. Tā nu viņa arī parasti nonāca pie izsmalcinātiem randiņiem restorānā. Un tāx šoreiz, netīšām parādot viņai citu izklaižu veidu, biju viņu dziļi saviļņojis.

Ielēju mums vēl pa glāzei vīna, stāvus izģērbu viņu kailu un apsēdos dīvānā. Viņa sāka kustināt gurnus mūzikas ritmā, ar rokām sapurināja matus un lēnām noliecās manā priekšā. Šobrīd viņa piepildīja manas fantāzijas. Viņa novilka manas bikses un bez kautrības parūpējās par mani labsajūtu veidos, uz kādiem nebiju pat cerējis šovakar. Nākamās stundas pavadījām mīlējoties visdažādākajās pozās, ik pa laikam ieturot pauzi, dzerot vīnu un skatoties vienam otra starojošajās un sārtajās sejās. Tā, beigu beigās mēs aizmirsām par ēšanu un aizmigām turpat uz dīvāna.

Tinder randiņš teātrī.

Jau pāris dienas dzīvojos pa mājām, man nav steidzamas darīšanas, nav radu, kuri jāsatiek, un man atkal sāk pietrūkt piedzīvojumu. Ar nepacietību gaidu piektdienu, lai satiktu draugus… Te pēkšņi iezvanījās telefons. Mana mamma ir ļoti tiešs cilvēks un telefona sarunas vienmēr uzreiz sāk ar galveno tēmu. Viņai bija nopirktas divas biļetes uz izrādin šodien, bet viņa nekādīgi nevarēja tikt, tapēc biļetes uz teātra izrādi ir manā rīcībā. Es tās noteikti  izmantošu.

Teicu “jā”, taču, kad noliku klausuli, sāku prātot, ko tad īsti ņemšu līdzi. Bija pāris meitenes no agrākajiem piedzīvojumiem, ko varētu uzaicināt. Manas ceļošanas laikā kontakts netika uzturēts un šobrīd, godīgi sakot, vēlējos, ko jaunu. Kā, lai atrod jaunu kompāniju teātra apmeklējumam pāris stundu laikā?

Mana taktika bija sekojoša. Tā kā man tāpat nebija ko zaudēt, jo par biļetēm jau ir samaksāts un mans vakars bija brīvs, biju ar mieru uzaicināt arī nepazīstamu meiteni. Ieslēdzu sen nelietoto aplikāciju Tinder. Nezinātājiem – tā ir populāra telefona programma, kurā pēc bildēm vērtē meitenes “like” vai “dislike” un viņas vērtē tevi. Ar tām, ar kurām ir abpusējs “like”, varat uzsākt čatu.

Tā nu piecpadsmit minūšu laikā veikli izskatīju pāris desmitu profilu. Aizgāju pusdienās un, kad atkal paņēmu telefonu rokās, man jau bija pāris abpusēju “like”. Ar šīm meitenēm varēju sāk saraksti. Trūka laiks garām sarunām, tāpēc pēc ātras uzrunas un atbildes saņemšanas, uzreiz ķēros pie lietas un rakstīju “klau, šis varbūt šķiet pārsteidzīgi, bet esmu nedaudz pārgalvīgs un dzīvojam tikai vienreiz. Šovakar man ir brīvs vakars, 2 biļetes uz teātri, bet teātrī jauni noteikumi: nelaiž iekšā, ja nav skaista dāma pie sāniem. Kariete turp un atpakaļ no teātra nodrošināta. Būšu iepriecināts, ja Tu sastādīsi man kompāniju!”.

No trīs meitenēm viena šķita vissimpātiskākā, bet atstāja iespaidu, ka būtu grūti ar viņu sarunāt randiņu “uz ātro”, tāpēc viņu izlaidu. Rakstīju abām pārējām. Viena, saņemot uzaicinājumu, aizbildinoties atbildēja, ka tuvākās nedēļas esot ļoti aizņemta. Neder. Gaidīju otras meitenes atbildi. Bija jau pagājis kāds laiciņš bez atbildes un pēkšņi izdomāju, ka tomēr jāuzraksta īsa vēstule arī savai simpātijai.

Te pēkšņi viņa atbildēja. Uzreiz rakstīju par teātra biļetēm. Meitene man par pārsteigumu neatbildēja ne “jā”, ne “nē”. Drīzāk koķetēja, lai uzzinātu vairāk par mani. Mūsu čats izdevās ļoti raits un veiksmīgs. Pēc stundu garas pļāpāšanas vēlreiz atgādināju par teātri un saņēmu “;)”. Atbildēju ar vienīgo iespējamo tekstu “Kur man Tev atbraukt pakaļ?”. Tā nu biju spontāni atradis kompāniju vakaram. Un pēc bildēm spriežot – kas par kompāniju!

Viņu sauc Kristiāna. Piebraucu pie viņas mājam un gaidīju viņu iznākam pa durvīm. Kad Kristiāna ar vieglu kavēšanos parādījās, jutos, kā laimējis loterijā. Slaidas, baltos džinsos tērptas kājas, sportisks augums, mirdzoši brūni mati. Mugurā eleganta žaketīte. Iznākot ārā, viņa man pasmaidīja un tad, it kā speciāli pozēdama, apgriezās otrādi, lai aizvērtu durvis. Es, protams, būdams tipisks vīrietis, izmantoju šo iespēju, lai aplūkotu meitenes izteiksmīgās formas pēcpusi. Patiešām biju laimējis loterijā galveno balvu. Izkāpu no mašīnas, lai viņu apskautu un sasveicinātos. Uzreiz jutu, ka kontakts raisās viegli.

Pirms izrādes vēlējos atstāt uz Kristiānu iespējami labāko iespaidu, tāpēc devāmies uz izsmalcinātu restorānu “Ostas skati” Ķīpsalā. Parasti šāds gājiens meiteņu acīm liek spīdēt, taču Kristiāna neizrādīja ne mazāko saviļņojumu. Restorānā viņas uzvedība vairāk norādīja, ka šāda līmeņa iestāde viņai ir ikdiena. Viņa jutās tur kā otrajās mājās. Meitenei bija izsmalcināta gaume. Vakaram ritot, vīna glāžu fonā apmainījāmies ar stāstiem par ceļošanu, izklaidēm un ģimeni.

Turpinājām ar vakara galveno notikumu – teātri. Priecājos, ka  meiteni esmu atvedis uz kvalitatīvu izrādi. Tas noteikti nāca kā plusiņš manā kontā no meitenes skatupunkta. Beidzot pārstāju domāt par savu kompanjoni un vakara turpinājumu. Gluži mierīgi, it kā jau sen būtu pazīstami, sinhronā harmonijā izbaudījām priekšnesumu.

Šī izrāde ir balstīta uz Kena Kīzija romāna “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” pamatiem un pulcēja daudzus labākos Dailes teātra aktierus vienuviet. Galvenā atziņa, kas manā prātā iespiedās, un droši vien paliks uz ilgu laiku ir, ka cilvēki tur savas emocijas būrī, jo baidās no sabiedrības stereotipiem un pieņēmumiem. Mēs ierobežojam sevi tikai, lai izdabātu citiem. Vai nevajadzētu ik pa laikam paskatīties spogulī un ieklausīties sevī? Ir vērts atbrīvoties un būt patiesam. Priekškars nolaidās, bet šīs domas palika ar mani.

Kad izgājām no teātra, mana uzmanība un domas lēnām atgriezās pie Kristiānas. Dodoties mājupceļā, jutu, ka mūsu kontakts jau ir diezgan labs. Neticami, ka tikai pirms 9 stundām uzsākām sarunu. Protams, vēljoprojām savstarpējais komforts nebija tik pilnīgs, lai apsvērtu iespēju par seksu, bet, kas nemēģinās, nedzers šampanieti! Pastāstīju, ka esmu liels ūdenspīpes fans un sagaidīju pozitīvu reakciju arī no viņas. Minēju, ka man mājās ir ļoti laba pīpe un mēs varētu vēl parunāties pie biezā dūma. Kristiāna saprata mājienu, uz ko tas varētu vedināt. Viņa pasmaidīja, uzlika roku uz manas kājas un jaukā balsī atbildēja: “Šovakar vēl, nē.”

Tā mēs atvadījāmies un es sapratu, ka vajadzēs vismaz vēl vienu randiņu, lai šo jauko un diezgan prasīgo meiteni pavedinātu.

Pirmā aprīļa joks.

“Ir pienācis laiks izrauties no ikdienas rāmjiem un sākt jaunu, dabisku, neuzspiestu dzīves veidu. Jādzīvo neatskatoties un baudot! “

Šājā naktī es nebiju viens. Pie manis palika sieviete, kura atzinīgi izteicās par manu grāmatu kolekciju, un trīs teikumus vēlāk mēs jau bijām puskaili…

Tomēr, es vispirms pastāstīšu, kā es nonācu līdz šai situācijai. Stāsts sākās 31. marta vakarā, kad satiku savus kursa biedrus “ballīšu zvērus”. Mūsu kompānijā parasti ir sagaidāmas īpaši košas ballītes ar daudziem piedzīvojumiem. Tā neskaitāmas reizes pagājušajā gadā klubā Coyote Fly no deguna citiem nocēlām meitenes. Atceros īpaši jautru reizi, kad ceļā no Vecrīgas nakts vidū pēkšņi izdomājām, ka ir karsts un visi ielēcām nopeldēties kanālā. Viena no daiļavām pat pievienojās. Vakaru beidzām pīpējot ūdenspīpi drauga dzīvoklī  līdz deviņiem no rīta. Pāris skaistules joprojām bija ar mums. Draugs, dzīvokļa īpašnieks, palika naktī ar trako meiteni, kura izpeldējās. Viņi pat turpināja satikties, kaut bija tik atšķirīgi kā diena un nakts. Mūsu bariņš tovasar bija kā rokzvaigznes.

Šovakar sēdējām, iedzērām, lepojāmies par pagātnes stāstiem. Šo vakaru neatgriežami izmainīja draugs, kurš izdomāja nopirkt veselu absinta pudeli un lika mums izdzert pirms pametam galdiņu. Tā kā pulkstenis bija pāri pusnaktij un bija iestājies 1. aprīlis, mēs sākām viens otru izjokot. Tobrīd pat nenojautu, ka dzīve ar mani pašu izspēlēs pikantu joku. Mēs tikai sagatavojam sevi šai situācijai, dzerot šotu pēc šota. Pasaule fonā izbālēja, un viss acu skatiens palika intriģējošs.

Tālāk pārvietojāmies no bāra uz bāru, līdz nonācām “Sapņos un kokteiļos”. Tur sūtot kārtējos kokteiļus, viens draugs it kā joka pēc izaicināja iepazīties ar pāris vecākām sievietēm. Sacīts darīts, gājām klāt. Iepazīstināju ar sevi, uzvedos solīdi un jauki. Vismaz man tā šķita, bet bija jau vienalga – pilnīgi visi iesaistītie bija labā alkohola reibumā un dzīve izskatījās rožaina un salda. Sievietes mums pievērsa lielu interesi un jau pavisam drīz neslēpa savus vakara nodomus. Es noskatīju vienu no sievietēm, kas izskatījās gluži apburoši, ļoti eleganti. Viņai acīs bija saglabājies bērnišķīgais skatiens un to papildināja jauki sārti vaidziņi. Arī formās viņa konkurēja ar 20 gadīgajām Coyote meitenēm, tikai pieredzējušais skatiens un pārējā kompānija nodeva, ka dāma ir vismaz desmit gadus vecāka par mani.

Interese bija abpusēja. Alkohols darīja savu. Drīz mēs dejojām un es viņu pievilku sev pavisam tuvu. Nākošajā brīdī jau abi zinājām kā tas turpināsies. Par laimi man bija atslēgas brīvam dzīvoklim tepat netālu. Pēc brīža atradāmies taksī uz dzīvoklī. Loģiski, ka nebraucām pie viņas, droši vien tur gulēja viņas vīrs. Es saprotu, ka “ir pienācis laiks izrauties no vecajiem šabloniem un sākt jaunu, dabisku, neuzspiestu dzīvesveidu. Jādzīvo neatskatoties un baudot!”

Tā mēs nonācām manā dzīvoklī un pavadījām kopā neaizmirstamu nakti. Diez vai nepieredzējusi meitene mācētu tādus trikus, kādus viņa rādīja šajā vakarā. Viņai demonstrējot savu lokanību, mēs kaislīgi nodevāmies mīlas priekiem. Nezināju, ka to var darīt meitenei esot špagatā, nezināju, ka to var darīt tik kaislīgi uz palodzes un noteikti nezināju, ka ar dažādiem glāstiem, neķītriem čukstiem un vijīgām kustībām vienkārši labu seksu var pārvērst par neaizmirstamu baudas un kaifa mutuli. Pēc kulminācijas es iekritu gultā, viņa meitenīgi ieritinājas man blakus. Tad pēkšņi mana nakts kompanjone  piecēlās, pateicās par vakaru un jau piecu minūšu laikā bija pametusi manu dzīvi. Apmulsumā nepaspēju uzzināt ne viņas kontaktus, ne norunāt tikšanos.

Es šo vakaru uztvēru, kā īsu aizliegtā augļa baudījumu mums abiem, pēc kura katrs atgriežas savā ikdienas pasaulē. Es nekad nebiju domājis, ka mani pievilks vecākas sievietes, bet šoreiz pilnībā izbaudīju viņas pieredzi un spējas gultā. Vienīgā daļa, kas man nepatika, ir tā, ka tagad guļu gultā viens, un šī sieviete, iespējams, jau steidzas mājās pie savas ģimenes. Tā, lūk, no šī vakara saņēmu vairāk kā gaidīju, bet tomēr beigās jūtos tā, ka esmu kaut ko pazaudējis. Mani savaldzināja vecāka sieviete, un to uztveršu kā negaidīto “joku”, ko dzīve ar mani izspēlēja 1. aprīlī.

Monako – vieta starp mašīnām, meitenēm un dzīves balansa meklējumiem.

“Pavadītās dienas šeit man noteikti palīdzēja apzināties, ka dzīvē ir vēl daudz augstāki mērķi, uz kuriem tiekties. Ne tikai labklājība, bet arī harmonija, daile un dzīves balanss…”

Pēc Ženēvas un Francijas Alpiem es skaidri zināju, ka vēlos doties tālāk uz Monako. Šķiet, ka rokas gluži pašas no sevis auto stūri novirzīja Vidusjūras virzienā un prāts, apzināti neiebilstot, nokārtoja visus pārējos šķēršļus. Tādā veidā mēs vēlā vakara stundā nonācām Monako Karalistē. Absolūti dabiski ir tas, ka naktsmītnes nākamajām dienām atradām ar skatu uz multimiljonu vērtām jahtām. Bonusā šim klasiskajam skaistumam, viesnīcā strādāja apburoši skaista administratore. Uzreiz izmantoju iespēju aprunāties, taujājot par Monako apskates objektiem. Pēc desmit minūtēm vairākas reizes jau bijām kopā pasmējušies, iepazinušies un gandrīz viņu pierunāju mūs izvadāt kā gidam.

Kāpēc izvēlējos doties uz Monako? Drīzāk var uzdot jautājumu – kāpēc gan nē? Ženēva no Vidusjūras atrodas tikai nepilnu piecu stundu brauciena attālumā un tā ir vieta Eiropā, kur Tu noteikti gribētu būt. Skaistas pludmales, pasaules slavenas miljonāru jahtas un, protams, ātrākās mašīnas. Ne velti šeit vasarās gozējas pasaules līmeņa slavenības.

Pilsētas centrā ir jūtams sacensību gars. Ne tikai F1 sacencības, bet arī iedzīvotāji sacenšas viens ar otru. Sacencību uzdevums ir valkāt dārgākos brendus, izrādīties ar ātrākajām un ekskluzīvākajām automašīnām. Tā vien šķiet, ka zem katras mašīnas pārsega ir iebūvēts raķešdzinējs. Man škķiet ironiski, ka vietā, kur mašīnas vidēji kustas ar 15 km/h, visi brauc ar trasei paredzētiem “superkāriem”. Pilsētā ir jūtama F1 vēstures garša. Mani jau kopš bērnības ir interesējušas ātras mašīnas un sacensības, tapēc noteikti nepalaidu garām iespēju apskatīt pieminekli, kas ir veltīts F1 leģendai un pirmās Monako grand prix F1 sacensību uzvarētājam Huanam Manuelam Fanhio. Fanhio F1 čempionātā uzvarēja piecas reizes un līdz Mihaela Šumahera ērai bija planētas titulētākais F1 pilots tālajos piecdesmitajos gados. Tagad man ir tā iespēja stāvēt blakus viņam veltītajam piemineklim.

MrX Blogger. Blogs. Monako

Pirmā diena Monako noteikti bija neaizmirstama. Apskatījām šo mazo valsti no viena gala līdz otram. Izstaigājām daudzas jo daudzas mazās ieliņas, kas viena pēc otras atklāja savus paslēptos arhitektūras dārgumus. Redzējām karaļa namu, restorānus un, protams, slaveno Monte Carlo kazino.

Ja Latvijā par katru Ferrari mašīnu, kas parādās ielās, raksta žurnālos, tad šeit Ferrari ir uz katra stūra. Pirmajā dienā atskatījāmies uz katru eksemplāru, taču nākamajā dienā pēc skaita 30 vairs neatradu sevī motivāciju to turpināt darīt. Ejot garām Monte Carlo casino, saskaitīju kārtējos, skaitā septiņus, ikdienišķi noparkotus Ferrari. Vietējiem tā ir ikdiena. Ikdiena, kuru man par lielu pārsteigumu spēja kaut mazliet izmainīt 1956. gadā ražots Mercedes Benz 300SL Gullwing, kurš lēnām un ar īpašu šarmu slīdēja pa Monako ielām. Tajā brīdī uz ielas nebija vienaldzīgo. Visi kā viens pārtrauca savas gaitas un metās bildēt šo 5 miljonu vērto leģendu. Lūk, arī bagātos var apburt, nepieciešams tikai vēl dziļāks naudas maks.

Otrā dienā jau jutos kā īsts vietējais iedzīvotājs. Jau zināju, kur ved katra lielākā ieliņa, un man bija skaidrs, kurā galā ir labākie restorāni. Šo dienu es veltīju vietējo cilvēku izzināšanai. Apstaigāju pāris vietējos veikalus, it kā iepērkoties, ar mērķi nedaudz parunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Uzreiz uzzināju, ka esmu dziļi maldījies savās domās par vietējiem iedzīvotājiem. Lielākā daļa apkalpojošos cilvēku šeit nav vietējie, bet cilvēki, kas dzīvo tuvākajās Francijas pilsētiņās un šeit dodas uz darbu. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – īpašumi šeit ir tik dārgi, ka vienkāršam darbiniekam nav naudas, lai šeit dzīvotu pastāvīgi.

Nejauši gāju garām kādam nekustamā īpašuma kantorim, kur skatlogā bija izlikti daži īpašuma sludinājumi. Piemēram, 21 m2 dzīvoklītis šeit maksā 750 000 EUR. Bet jāsaprot, ka ja Tev ir īpašums Monaco, tad Tu esi Monaco rezidents. Ja Tu esi rezidents, tad uz Tevi attiecas Monaco nodokļu politika jeb tas, ka šeit praktiski nav jāmaksā nodokļi. Tieši tāpēc ļoti daudzi bagāti iedzīvotāji izvēlas būt par Monaco rezidentiem, un par šādu naudu nopērk vienkārši sev adresi un milzīgas nodokļu atlaides. Nedomāju, ka miljonāri izvēlas dzīvot 20m2 lielā dzīvoklī.

Kad otrā diena Monako tuvojās norietam, mēs ar draugu devāmies izpētīt tās naktsdzīvi. Jau iepriekšējā vakarā mums ieteica apmeklēt Buddha bar, kas ir blakus kazino. Šī vieta mani nomierināja, jo atšķirībā no visām citām Monako ekstravagancēm, šeit bija tāds pats tusiņš kā visos augsta līmeņa klubos Rietumeiropā un Latvijā. Buddha bārā aizmirsām visu, kas līdz šim mums lika justies, kā ārzemniekiem un tūristiem. Baudot ūdenspīpi un kokteiļus, nesteidzīgi meklējām jaunus sarunu partnerus starp pārējiem tusētājiem.

Vēlāk klubā es satiku divas meitenes, atzīšos, ka manu uzmanību daudz vairāk piesaistīja viena no viņām. Īsti neatceros, kā nonācām līdz sarunai, jo kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, man aizmirsās spēja runāt. Lai paskaidrotu, kas par skaistumu tajā dienā tika atrasts, iedomājieties, ka jūs no ezera izvilktu zelta zivtiņu, kas jums dotu trīs vēlēšanās. Un visas trīs jūs izmantotu, lai aprakstītu savu ideālo sievieti. Lūk, man tā bija viņa!

Tikai pāris minūtes no sarunas sākuma jau sapratām, ka ar šīm meitenēm runāt patiesībā var diezgan viegli un nepiespiesti. Viņas bija no Ukrainas. Viņas bija atbraukušas pie bijušās kursa biedrenes, kas šeit netālu mācās. Un viņas bija pirmās starp cilvēkiem šeit, kurām patika fakts, ka mēs bijām no Austrumeiropas. Mēs aizgājām parunāt blakus bārā un vēlāk turpinājām sarunu pastaigā gar krastmalu. Lai gan man nebija iespējas mēģināt ko vairāk, esmu diezgan pārliecināts, ka drīzumā došos ceļojumā uz Ukrainu un man būs privātais gids.

Bija pienākusi mūsu pēdējā pilnā diena Monaco pirms došanās tālāk. Tā kā ukrainietes vairs satikt nebija iespējams, es atcerējos par mūsu viesnīcas skaisto administratori. Viņai piemita kas tāds, kas lika man ik pa laikam par viņu aizdomāties. Es sapratu, ka es noteikti nožēlošu, ja nepamēģināšu ar viņu iepazīties tuvāk. Man bija tikai jāizdomā plāns. Devos pie viņas. Pirmais, ko es viņai pateicu bija: “Sveiki, vai Jūs man varētu lūdzu izpalīdzēt, esmu iekļuvis nelielā situācijā.” Viņa ar laipnu skatienu paskatījās uz mani, un ar maigu sievišķīgu balsi man pajautāja: “Sveiki, kā es Jums varu palīdzēt?” Es uzreiz ķēros pie lietas: “Man ir izveidojusies situācija – man šobrīd ļoti gribētos aiziet uz kādu vietējo klubu. Es drīz dodos prom, un man gribētos uzlikt ķirsīti uz putukrējuma jeb punktu uz i. Vai Jūs man varētu ietikt, kādu labu vietiņu uz kurieni es varētu aiziet?” Skaistā viesnīcas administratore paskatījās uz mani, un smaidot jaukā balsī, sāka stāstīt par vienu labu vietiņu kuru ir vērts apmeklēt. Tas bija klubs, kurā vakarnakt mēs ar draugu labi pavadījam laiku. Lai būtu interesantāk, es sāku viņai jautāt, kur tas klubs atrodas. Es speciāli jaucu visus apskates objektus. Es apbrīnoju viņas pacietību. Vairākas reizes jautāju viņai, kur jāiet, kas tā par ielu? Tad es viņai vairākas reizes pārjautāju, kā izskatās tas klubs. Izlikos, ka nesaprotu, ko viņa saka. Neatceros, kurā ielā atradās klubs, sāku jaukt labo ar kreiso pusi. Brīdī, kad viņas sejā bija lasāms, ka es šo vietu neatradīšu, es atļāvos pajautāt: “Cikos Tev beigsies darbs, varbūt es varu Tev lūgt sevi pavadīt?” Viņa atkal pasmaidīja. Es nevilcinādamies viņai sāku teikt: “Es justos drošāk, ja ar mani nāktu kāds, kas zina vietējo vidi”. Viņa pasmaidīja un pateica, ka viņai divpadsmitos beidzas darbs.

Jau bez piecpadsmit divpadsmitos es gaidīju pie administrācijas galdiņa, un pēc brītiņa parādījās arī viņa. Ieraudzīja mani un pasmaidīja, es biju neatlaidīgs. Un man bija viss ceļš līdz klubam, lai uzsāktu sarunas un pierunātu viņu klubā uz vismaz vienu kokteili. Kā par brīnumu, viņa viegli piekrita. Vakars bija jautrs, viņas ieteiktā vieta bija tikpat trauksmaina kā vakarnakt. Kokteiļi, mūzika, dejas – viss bija ideāli. Es izbaudīju vakaru šeit ar savu kompāniju. Jau sāku domāt variantus, lai vakaru paildzinātu vēl. Bet pēkšņi vienā brīdī viņa pateica, ka ir ļoti, ļoti nogurusi un devās mājās. Es biju nedaudz pārsteigts, jo mums tiešām patiesi varēja redzēt abpusēju pievilkšanos, bet neiebildu, redzēju viņas acīs, ka meitene ir patiesi nogurusi. Pavadīju viņu mājās un apmainījāmies ar kontaktiem.

Tā nu pienāca rīts, kurā bijām spiesti pamest šo utopisko valstiņu Vidusjūras krastā. Pavadītās dienas šeit man noteikti palīdzēja apzināties, ka dzīvē ir vēl daudz augstāki mērķi, uz kuriem tiekties. Ne tikai labklājība, bet arī harmonija, daile un balanss. Šīs sajūtas man radīja vēlmi atgriezties mājās un strādāt ar dubultu sparu, lai varu šeit atgriezties atkal un atkal.

 

Kļūdas dēļ nonācu sērfa paradīzē.

“Es biju viens ar viļņiem un okeānu. Nekas cits neeksistē kā nākošais lielais vilnis, kas parādās tālumā un kopš tā brīža okupē visu manu uzmanību…”

 

Ir pienācis februāra vidus, man visapkārt ir smiltis un manu ķermeni cepina ekvatoriālie saules stari. Manā priekšā šalko okeāna viļņi, kas beidzas tikai pie Brazīlijas krastiem. Ar lielu rokas vēzienu izjaucu paša veidoto zīmējumu smiltīs, paķeru savu sērfa dēli un dodos viļņos. Šādu notikumu ķēde, sērfošana un laika pavadīšana pludmalē, man galvā saglabājas līdz vakaram.

Esmu nonācis Marokas Dienvidrietumos, Āfrikas kontinenta malā. Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, nokļūšana uz šejieni ir saistīta ar maniem piedzīvojumiem Londonā un tur sastaptajiem cilvēkiem. Liels iemesls ir arī tas, ka kļūdas pēc biju nopircis biļetes atpakaļceļam no Londonas uz Rīgu mēnesi vēlāk, nekā tās bija vajadzīgas. Izvēlējos šo kļūdu padarīt par piedzīvojumu. Viens no ballīšu draugiem Max regulāri dodas sērfot uz Maroku, un es izvēlējos piebiedroties.

Tā no aukstās Londonas nonācu Marokā, kur dienā valdīja patīkami +25. Labi, atzīšos, ka naktī nepieciešama silta virsjaka, bet kopumā šis klimats jau ir daudz patīkamāks, nekā dažkārt vasara Latvijā. Man nebija jārūpējas par apartamentiem, jo draugiem jau bija noīrēta sava māja nelielā pilsētiņā pie okeāna (nosaukums man bija tik sarežģīts, ka saucu to par “mazo pilsētiņu zem Agadiras”). Man tika piešķirta sava istabiņa ar skatu uz kaimiņu pagalmu, sērfa dēlis, hidrotērps un sava zviļņa vieta terasē uz jumta. Patiesai laimei nekas vairāk nebija vajadzīgs.

Atšķirībā no maniem kompanjoniem, man bijusi tikai neliela sērfošanas pieredze Austrālijā. Sēžot pie datora un skatoties bildes, tas izskatās tik harmoniski un graciozi, taču, kad esi okeāna krastā un redzi sev tuvojamies milzīgus viļņus, kas sakuļ visu savā ceļā, uznāk pamatotas šaubas. Max man pamācīja sērfošanas pamatus, pastāstīja, kā strādā okeāna straumes, un, kur vislabāk atrasties, lai noķertu vilni. Šī lekcija bija īsa, bet izrādās, ka sērfošana ir sarežģīts process, kas pieprasa absolūtu uzmanību un ilgus treniņus.

Devos okeānā, un pirmajās reizēs tikpat ātri viļņi mani izspļāva ārā. Vienīgais iedrošinājums – tas ir nenormāli jautri, kā atrakciju parkā. Tagad, kad bailes bija pazudušas, es devos viļņos atkal un atkal. Sākumā turējos krasta tuvumā, izmēģināju, kā ir, kad vilnis tevi nes uz dēļa. Šī daļa man padevās pavisam viegli, bet tas bija tikai mazs sākums. Pat, ja vilnis nav liels, daudz grūtāk ir nostāties uz dēļa kājās. Pirmā diena pagāja, mocoties, krītot, kuļoties zem viļņiem un sarijoties ūdeni. Tomēr, kad iznācu krastā pārguris pēc pirmās sesijas, uzliku sev skaidru mērķi. Gribu nobraukt vismaz vienu mana auguma vilni līdz sava ceļojuma beigām.

Tajā vakarā taisījām kopīgas vakariņas mājā. Pie galda nespēju pārstāt runāt par sērfošanu, viļņiem un, ka es to varētu darīt visu laiku. Draugi pārsvarā tikai smaidīja, iespējams viņi atcerējās savu pirmo reizi uz dēļa. Man bija ļoti patīkama kompānija, visi pieredzējuši sērferi un piedzīvojumu meklētāji. Ļoti labi sadraudzējos ar šiem cilvēkiem, katru vakaru pavadot kopīgi, velkot sishu jeb ūdenspīpi, un runājot par svarīgām un nesvarīgām lietām dzīvē.

Miestiņš, kurā bijām apmetušies, bija pavisam necils. Viena galvenā iela un trīsstāvīgas dzīvojamās mājas. Ielas pusē pārtikas un sērfa preču veikali. Šeit bija manāms kārtīgs vietējo iedzīvotāju un hipiju sajaukums. Hipiji bija oriģinālie šīs zemes tūristi, un viņi atklāja tās burvību plašākai cilvēku masai. Viņus noteikti pievilināja arī lielās Marokas hašiša plantācijas.

Tā kā šeit nebija klubi un alkoholu musulmaņi nelieto, tad vienīgā izklaides vieta, ko izmēģinājām, bija vietējais Shishas bārs ar skatu uz okeānu. Lai gan vietējie bija ļoti draudzīgi, iepazinos tikai ar savu draugu vietējiem draugiem. Viens no tiem bija Shishas bāra vadītājs un otrs bija Miguels. Miguels bija vietējais sērfa instruktors, bodyboard instruktors, gids, ceļvedis, tulks, šoferis… Jūs domu sapratāt. Šeit bieži noder vairākas iemaņas, lai nopelnītu iztikai. Miguels bija kaislīgs futbola fans, un šī tēma mūs ieveda dziļā diskusijā. Viņš man pastāstīja arī daudz par dzīvi Marokā. Īsumā, dzīve šeit nav īpaši bīstama vai grūta, un arī vietējie iedzīvotāji nav slinki. Taču daudz kas atkarīgs no karaļa norādījumiem, no tūristu atvestās naudas un no konfliktiem Āfrikas kontinentā. Daudzi vietējie sapņo par iespēju doties uz Eiropu un strādāt tur. Taču, tas viņus nekavē būt rosīgiem savās mājās. Maroka ir attīstīta Āfrikas valsts, un šeit jūtama stipra eiropiešu ietekme daudzās paaudzēs.

Nākamajās dienās daudz laika pavadīju, guļot zvilnī zem saules stariem. Šejienes iespaidi un sarunas ar vietējiem man lika pārdomāt, cik labi mums ir Eiropā. Visas mūsu ikdienišķās problēmas un kašķi šķiet niecīgi un uzpūsti, salīdzinot ar dzīvošanu no dienas uz dienu, kas notiek mazāk attīstītās valstīs. Skaidrs, ka mūsu Eiropiešu domāšana ilgtermiņā ir novedusi mūs pie prātīgiem lēmumiem, ieguldījumiem nākotnē un labas dzīves. Bet noteikti tā pati domāšana mums spiež raizēties par dzīvi daudz vairāk, nekā vajadzētu. Šeit cilvēki ir laimīgi, jo viņi novērtē laimi ikdienišķajās situācijās. Šī ir viena mācība, ko Latvijā esam aizmirsuši un ceru, ka tā kādu dienu atkal tiks pieņemta kā veiksmīgas dzīves pamats.

Pēcpusdienā ar dažiem sērfotājiem un Miguelu devāmies uz vietējo tirgu, kur baudījām visgardākos Āfrikas saulē audzētos augļus. Pasakaini mazie banāni, sulīgi un gardi apelsīni, avokado no paradīzes. Šeit bija arī liels piedāvājums garšvielu, riekstu, visdažādāko meistaru roku darbi kā drēbes, lakati, māla trauki, metāla izstrādājumi u.t.t. Atsevišķā tirgus daļā bija visa veida jūras veltes. Šī vieta ir kā sapnis gardēžiem un dabisko produktu cienītājiem. Savā galvā grūti salīdzināt šo cilvēku meistardarbus ar Latvijā populāro lielveikalu plauktos sastopamo masu produkciju. Izvēlējos iepirkt pēc iespējas vairāk garšvielas, izstrādājumus un eļļas, ko aizvest mājās.

Savu pēdējo dienu es veltīju sērfošanai. Bruņojies ar sērfa dēli rokās un biezu kārtu sauļošanās krēma, es devos viļņos. Iebridis ūdenī līdz viduklim, es uzgūlos uz dēļa un sāku ar rokām airēt pretī viļņiem. Jutos gluži kā pirmatklājējs, kas dodas nezināmā un bīstamā ceļojumā. Es biju viens ar viļņiem un okeānu. Nekas cits neeksistē kā nākošais lielais vilnis, kas parādās tālumā un kopš tā brīža okupē visu manu uzmanību. Tā ir kā bezgalīga spēle, kur cīnies nevis ar okeāna spēku un viļņiem, bet ar savām spējām un modrību. Protams, vēl joprojām pārsvarā esmu zaudētājs šajā spēlē, bet reizi pa reizei es uzķeru vilni, jūtu tā spēku nesam mani, uzraujos kājās un traucos uz sērfa dēļa pretī krastam. Šajā momentā es jūtos kā pasaules karalis. Varbūt piecas līdz desmit sekundes sērfoju, bet manā galvā tā ir mūžība, kas piepilda prātu ar tik daudzām emocijām, ka labākas sajūtas nemaz neeksistē. Brīdī, kad atkal iekrītu ūdenī, visa smagā piepūle, kas vajadzīga, lai tiktu līdz nākamajam vilnim, liekas, tā vērta. Šis ir narkotiku paveids, adrenalīna radītājs, mīlestība, pēc kuras var ilgoties visu mūžu.

Pēc atvadām no saviem jaunajiem draugiem, es ar somām rokās devos uz lidostas termināli, kur sākās mājupceļš uz Latviju. Šoreiz jutos pilnībā atpūties, sakārtojis savas domas. Un, lai arī man pietrūks saules un okeāna, esmu pilns ar cīņassparu vēl vairāk nodoties iztikas pelnīšanai, lai arī turpmāk man ir līdzekļi, lai lutinātu sevi eksotiskos pasaules nostūros.

Kad pagātnes grēki Tev atspēlējas!

Pēc garas darba dienas pirmā doma, kas man iešāvās prātā: “Jāatpūšas, tātad jāmeklē veids kā izklaidēties. Gribas kādu satikt, bet kuru?” Turpināju domāt, ko es visvairāk šobrīd vēlētos satikt, pirmā persona, kas man iešāvās prātā – meitene vārdā Lāsma! Kapēc tieši Lāsma? Tieši tapēc, ka viņa bija pirmais cilvēks, kas mani uzrunāja. Brīdī, kad es sāku domāt, Lāsma man atsūtīja īsziņu ar tekstu: “Sveiks, ko šovakar dari? Es būšu Pienā, varbūt vēlies satikties? Ir trešdiena – tātad jādzer  vīns, vai esi gatavs šim izaicinājumam?”

Pirmajā brīdī, kad es ieraudzīju vārdu “Lāsma” un “satikties”, es vairs ilgi nedomādams sāku savas kurpes spodrināt. “Šovakar plānā tusiņš ar Latvijas Valsts prezidentu, bet varbūt kādā brīdī atbrīvošos ;)…”, es viņai atbildēju. Protams, ka man nekādu plānu patiesībā nebija, bet tas viņai nav jāzina. Viņa atbildēja tikai ar divdomīgu “haha”. Tas manām asinīm lika straujāk šaudīties pa ķermeni.

Trešdiena Pienā – lieliska atmosfēra, laba mūzika, daudz cilvēku un vīns. Un šeit ir Lāsma. Ceļā uz klubu viņai uzrakstīju: “Vai Tu vēl esi Pienā? Tuvojos…” Uz to saņēmu atbildi, kas bija visai šokējoša un pavisam noteikti izmainīja šī vakara gaitu: “Esam pie bāra, esmu ar dzīvokļa biedreni, gaidām papildspēkus! ;)”

Lāsmas dzīvokļa biedrene… Tā taču bija meitene vārdā Liene, ar kuru man sen, sen vienu reizi kādā pasākumā sanāca iedzert vairāk kā nepieciešams, un tieši tik pietiekami, lai mēs vakaru gribētu noslēgt kopā. Toreiz man vēl nebija naudas tādam dzīvoklim, kur bez kaunēšanās varētu vest meiteni. Tā nu mēs devāmies uz viņas dzīvokli un vēl kādu dzērienu. Tā toreiz bija liela kļūda, jo knapi bijām pazīstami un mūs vienoja tikai alkohola daudzums ķermenī. Šīm ātrajām izklaidēm sekoja garš un neveikls rīts gultā. Reibums bija izgājis un sarunas vairs neraisījās. Kad beidzot tiku mājās, man bija kauns par sevi, Lienei tā arī vairs neuzrakstīju un mūsu kontakts tur arī beidzās.

Līdz šim brīdim. Protams, ja viņa uzzinās, ka satiekos ar viņas dzīvokļa biedreni, viņa labus komentārus par mani neteiks. Sēdēdams mašīnā, domāju, kā, lai iziet no šīs situācijas, un sāku domāt par risinājumu. Iedomājos, ka varētu uzrakstīt kādam draugam, kas varētu novērst Lienes uzmanību, lai es varētu mierīgi parunāties ar Lāsmu un iepazīt viņu tuvāk. Uzzvanīju draugam, kurš katru trešdienu ir Pienā. Šī reize nebija izņēmums. Paskaidroju esošo situāciju un devu uzdevumu novērst Lienes uzmanību. Pajautāju vēl, kurš viskijs viņam garšo vislabāk un pateicu, ka parādā nepalikšu. Jau pēc brīža viņš man ziņoja par situāciju: “Atradu meiteni vārdā Liene. Iedzērām, dejojam, viņas draudzene viena pie bāra. Rīkojies!” Labākā ziņa, ko jebkad kāds draugs man uzrakstījis!

Ienākdams Pienā, es uzreiz devos uz Lāsmas pusi. Lieni tiešām nekur tuvumā nemanīju. Lāsma mani sagaidīja ar kaislīgu skūpstu. Nez vai noligojusies pēc manis vai pie vainas tas, ka mani draugi viņu atstājuši novārtā un bez uzmanības. Mans plāns bija šāds – pāris vārdi ar Lāsmu, viņa pabeidz dzērienu un dodamies kaut kur tālāk. Manā prātā šis “tālāk” bija mana gulta. Tik tiešām viņa piekrita doties, teica vien, ka ātri atvadīsies no draudzenes un dosies. Lai netiktu pamanīts, es teicu, ka jau došos iesildīt mašīnu. Kā drošības garantu paņēmu viņas jaciņu un somiņu, tātad viņa noteikti nepazudīs.

Devos uz mašīnu un priecājos par lielisko plānu. Piebraucu tuvāk ieejai, priekšā iekāpa Lāsma. Te pēkšņi atvērās mašīnas aizmugurējās durvis un iekšā iekāpa Liene ar manu draugu. Kritu nelielā panikā, nesapratu, kā, lai tiek ārā no šīs situācijas. Sēdēju un skatījos atpakaļskata spogulī, taču izskatījās, ka Lienei bija ļoti jautri. Sāka šķist, ka viņa mani pat neatpazīst, kas mazliet laboja visu situāciju. Šajā brīdī es sapratu, ka man vēl ir cerības, tikai jātiek vaļā no jautrās kompānijas aizmugurējā sēdeklī.

Ir trešdienas vakars un daudz variantu ballītēm nav, tādēļ vienīgā vieta, kura man ienāca prātā bija Skyline bārs. Mēs devāmies uz turieni. Tiklīdz bijām atbraukuši, draugs ar Lieni izkāpa. Šī bija mana iespēja. Esmu mašīnā palicis tikai ar Lāsmu, uzreiz jautāju: “Varbūt dodamies pie manis?” Lāsma mani apskāva, noskūpstīja uz vaiga un atbildēja: “Paldies Tev par jauko vakaru, taču turpmākais scenārijs man jau ir zināms, un es neesmu īslaicīga izklaide. Jauku vakaru, bija intersanti Tevi iepazīt!”. Viņa izkāpa no mašīnas un aizcirta aiz sevis mašīnas durvis.

Es vēl kādas pāris minūtes stāvēju turpat mašīnā, pārdomādams, kas tieši nupat notika. Man tapa skaidrs, ka meitenes tomēr savā starpā bija par mani runājušas un Liene bija izstāstījusi visu, ko domā par mani. Sajutu gan rūgtu vilšanos par iztrūkstošo vakara noslēgumu ar Lāsmu, gan nožēlu, ka neiepazīšu tuvāk šo skaisto un inteliģento meiteni. Tad mans domu gājiens pārrāvās, prāts restratējās un sāku saskatīt visu skaidri. Ko gan es tur varu iesākt, neesmu nevienam neko ļaunu izdarījis? Izņemot manu šī vakara viltību, esmu bijis godīgs pret abām meitenēm. Ja nav lemts, nav lemts! Pasaulē vēl daudz garu kāju, skaistu smaidu un atraktīvu sieviešu. Katrs nobeigums ir sākums kaut kam jaunam un labākam.