Posts by Mister_x

Kijevas romantiskā puse.

Ir pienācis rīts, parasti man patīk ilgi gulēt, bet Nastja jau  mani ir pamodinājusi. Šodien es nolēmu plašāk apskatīt, kāda ir Kijeva. Mēs ar Nastju nolēmām noīrēt riteņus, un es palūdzu viņai,  lai man parāda, kādu no savām iecienītākajām vietām. Viņa ir ļoti unikāla meitene ar bagātīgu pieredzi, un viņas stāstos ir aizraujoši klausīties. Ir meitenes, kuras man stāsta par sevi, un man jau pēc pirmā teikuma kļūst garlaicīgi, bet Nastjas maigais un seksīgais balss tembrs liek man koncentrēties un ieklausīties katrā viņas sacītajā vārdā. Es varētu klausīties šo balsi katru dienu.

Stāsti, pastaigas un pusdienas… Laiks pagāja tik ātri, ka jau bija pienācis vakars. Nastja man vēl nebija parādījusi, kā izskatās Kijevas vecpilsēta naksnīgajā pilsētas noskaņā. Nolikuši riteņus pie malas uz kādu laiciņu, devāmies apskatīt Kijevu un tās vecpilsētu. Uz katra stūra bija redzams pa kādam arhitektūras šedevram, un tumsa radīja romantisku noskaņu, taču radās arī sajūta, ka esam ieradušies spoku pilsētā. Trūcīgi apgaismotā galvenā iela, kā arī sānielas, bija tukšas no cilvēkiem. Dienas rosība suvenīru stendos bija pilnīgi beigusies un mēs klaiņojām pa klusajām ieliņām, un man radās doma, kur gan visi ir pazuduši. Vaicāju Nastjai, kāpēc šī pilsētas daļa ir tik acīmredzami nepopulāra vietējiem, viņa atbildēja, ka gandrīz neviens šeit nedzīvo, un arī ofisiem paredzētās telpas stāvot tukšas, jo tikai retā Ukrainas popmūzikas zvaigzne spēj atļauties tur dzīvot, bet miljonāriem jau ir villas cituviet. Es, it kā jokojoties, Nastjai apsolījos, ka reiz kādu dienu, es iegādāšos šeit dzīvokli, kurā viņa varēs palikt, kad vien vēlēsies. Viņa pasmaidīja un pavisam noteikti man nenoticēja, bet es pat sāku prātot, kas man būtu jāizdara, lai kādreiz to varētu realizēt. Man bija interesanti pastaigāties kopā ar Nastju un klausīties viņas stāstos, bet es nekādīgi nevarēju aizmirst par pirmo vakaru, kuru mēs pavadījām kopā. Es ierosināju doties vakariņās, uz kādu no centra restorāniem. Kijevā gaumīgi, un tūristam lēti restorāni netrūka. Mēs laiski pavadījām silto vakaru glamūrīgās iestādēs līdz nolēmām doties pie manis. Par vakariņām diviem cilvēkiem ar kokteiļiem un uzkodām kopā samaksājām 650 Ukraiņu grivnas jeb aptuveni 20 eiro.

Uz viesnīcu pastaigājāmies ejot ar kājām, apķēruši viens otru. Lai gan pēc balss un uzvedības sabiedrībā, mana kompanjone bija pavisam mierīga, tas krasi mainījās katru reizi, kad nonācām divatā. Tiklīdz iegājām manā viesnīcas numuriņā un es aizvēru durvis, Nastja jau bija iekārtojusies uz gultas izaicinošā pozā. Arī viņas skatiens izmainījās. Viņas acis un lūpas nepārprotami mani provocēja mesties virsū un iekarot viņu. Nevilcinoties sāku viņu skūpstīt un atbrīvot no drēbēm. Nastja bija no retajām meitenēm, kurai gultā nebija tabu. Viņa mani skrāpēja, skūpstīja, koda, izaicināja un vienmēr ļāva saprast, kad viņai ir labi. Ja meitene ir tik atvērta un brīva seksa laikā, tas procesu padara daudz patīkamāku. Patiesībā tik patīkamu, ka mēs turpinājām visu nakti. Mēs mainījām pozas un lokācijas. Atradāmies gultā, vannas istabā, uz atpūtas krēsla un pat uz balkona.

No rīta pamodāmies kopā, Nastjai guļot man uz krūtīm. Apskāvu cieši viņas kailo ķermeni, samīļojām viens otru. No mīļošanās mēs pārgājām pie skūpstiem, ar katru brīdi skūpsti palika dziļāki un ilgāki, tas savukārt, noveda pie kaislīga seksa.

Apmēram tā pagāja katra diena Kijevā. Katru rītu viņa aizskrēja darīt savas ikdienas lietas, un katru vakaru es viņu vedu uz restorānu, mēs iedzērām vīnu, uzpīpējām ūdenspīpi un devāmies pie manis. Es nezinu kā, lai precīzāk aprakstu šīs sajūtas – vienreizēja pieredze, baudot kopā būšanu starp diviem cilvēkiem no dažādām pasaulēm, kuriem liktenis ļāvis būt kopā tikai uz īsu laiku. Protams, mūsu kontakta centrālā saikne bija gultā. Katram būtu jāizmēģina parastu seksu aizstāt ar garām, erotiskām, romantiskām rotaļām un kopēji izjustām emocijām.

Kijeva tiešām paliks neaizmirstama. Bet man ir žēl, ka ir jādodas prom, dodoties uz taksi pēdējo reizi viņu noskūpstīju vairākās vietās uz pieres, lūpām, vaigiem, kakla un kārtīgi iegaumēju viņas burvīgo smaidu.

Ātri gan pagāja šī nedēļa, būtu ar mieru šeit palikt vēl. Šķiet, ka visi cilvēki sapņo par pasakainām atpūtām Francijas dienvidos vai Spāņu salās, taču tikpat labas izjūtas, skatus, lētākas cenas un ļoti laipnus cilvēkus var atrast atpūšoties arī aizmirstajā austrumeiropas pērlē – Ukrainā.

Latvijā man bija dota tikai viena nakts. Jau nākamajā dienā devos uz Maljorku, jo sen biju rezervējis biļetes. Patiesību sakot, es sāku jau pierast no viena ceļojuma mesties nākamajā. Mans ceļojumu koferis netiek izkrāmēts, nomainu tikai nepieciešamās mantas tajā un atkal taisos doties prom. Ir pagājušas tikai divas dienas kopš Kijevas, taču rakstu par Ukrainas braucienu pabeidzu rakstīt šobrīd, sauļojoties Maljorkas pludmalē.

 

Kijeva – vieta, kur justies kā bagātniekam.

Šodien man ir radusies iedvesma, lai padalītos ar nelielu daļu no Kijevā piedzīvotā. Es esmu ceļojis pa pasauli, meklēdams iedvesmu, iegūstot jaunas emocijas un pieredzi. Daļa no mana bloga ir veltīta tieši, lai dalītos savos iespaidos par apmeklētajām valstīm, un kā ir būt tūristam tajās.

Šonedēļ es neesmu pārāk daudz strādājis, jo ir bijušas tik daudz citas lietas, ko darīt. Pirms nedēļas es iegādājos biļeti lidojumam uz Kijevu, jo esmu pārliecināts, ka šajā pilsētā es spēšu veltīt vairāk laika savam darbam. Biļetes meklēju skyscanner.net lapā un man izdevās atrast neticami izdevīgun lidojumu par 107 eiro turp un atpakaļ. Tā kā man ir parādījies īsts azarts ceļošanai, es nekavējoties biju gatavs doties jau nākošajā piedzīvojumā. Beidzot man būs laiks arī pastrādāt pie sava bloga. Visiem blogot gribētajiem es iesaku pēc iespējas radikālāk pamainīt savu darba vidi, jo tas patiesi iedvesmo, kā arī palielina iztēli un attīsta radošo domāšanu. Pats svarīgākais, šī ir tā spontānā reize, kad es gribu satikt Ukraiņu modeles, ar kurām iepazinos Monako. Jau kādu laiku mēs uzturam vieglu komunikāciju, tāpēc nevaru sagaidīt, kad es viņas atkal satikšu.  

Mans piedzīvojums Kijevā sākas ar to, ka vispirms sameklēju viesnīcu, kurai noteikti ir jāatrodas pilsētas centrā, jo tur atrodas labākās apskates un izklaides vietas. Man padomā nebija nekas dārgs un arī nekas lēts, es vienkārši vēlējos vietu, kurā es varu relaksēties, gūt jaunu iedvesmu, kur būtu ērta darba vide un balkons ar skatu uz vecpilsētu. Skatoties mājaslapā un salīdzinot preces, es biju nedaudz pārsteigts par izdevīgajām cenām. Protams, es atļāvos sevi palutināt, ar vienu no elegantākajām viesnīcām Kijevas centrā – Khreschatyk City Center Hotel. Par sešām naktīm samaksāju 767 eiro. Vienmēr meklējot viesnīcu caur booking.com, skatos tikai tās ar vērtējumu virs astoņām zvaigznēm, ar bezmaksas internetu un ar lokāciju tuvu pilsētas centram. Viesnīcā ir viss, ko vēlies, lai varētu pilnvērtīgi un radoši darīt savu darbu visai elegantā atmosfēra.

Kijeva, bez šaubām, ir unikāla, daudzpusīga un neordināra pilsēta, tai ir ļoti daudz, ko piedāvāt, taču tā, manuprāt,  nereti tiek aizmirsta, un par to sevišķi daudz nerunā. Tūristus šeit var pamanīt diezgan reti, tāda sajūta, ka šajā pilsētā es esmu vienīgais iebraucējs un visi uz manis skatās. Jau pirmajā brīdī pamanīju, ka uz ielām atrodas, vai nu ļoti ekskluzīvas mašīnas, melni džipi, kādus parasti ieciena kriminālo aprindu pārstāvji vai tieši pretēji, vecie žiguļi VAZ-2101. Visapkārt ir jūtams postmodernais stils. Ir viegli saskatīt atšķirības starp nabadzīgo un bagāto Kijevas daļu, bet, kas šķiet interesanti, es nepamanīju vidusmēra cilvēkus, tādus vidēji turīgus un vienkārši elegantus. Visur ir saskatāmas galējības – izsmalcinātas stila drēbes vai novelkāti darba apģērbi. Labi, pietiks par Kijevu, es vairāk gribu padalīties ar savu pieredzi, nevis ar dabas skatiem un muzeju nosaukumiem.

Mana galvenā vēlme šeit bija satikt pazīstamās meitenes. Uzrakstīju priecīgu ziņu, ka esmu ieradies. Klusums. Uzrakstīju, ka vajadzētu šovakar sarunāt tikšanās laiku. Arī klusums. Pagāja vairākas stundas un manas Facebook ziņas netika ne lasītas, ne atbildētas. Meitenes bija, kā pazudušas no zemes. Tajā brīdī manī iezagās domas, kas vēlāk tika apstiprinātas – meitenes mani nav ņēmušas vērā  īsti nopietni un šajās dienās netiksimies. Es netaisījos par to pārdzīvot, arī bez viņām šīs dienas Kijevā var būt patīkamas.

Uzreiz viesnīcas numuriņā iekārtojos tā, lai man būtu pēc iespējas ērtāk strādāt ar datoru. Skatoties āra pa logu, redzu postmoderno Kijevu. Skats uz rosīgajiem cilvēkiem mani mudināja strādāt. Pēc pāris produktīvām darba stundām, es iedomājos ieslēgt Tinder aplikāciju, uzreiz manā pavērās izvēle starp daudzām skaistām meitenēm. Jau pavisam drīz pirmais abpusējais “like” un čats var sākties. Mēs savā starpā komunicējām angliski, viņai tas īpašas grūtības nesagādāja. Viņa pieļāva mazas gramatikas kļūdas savā tekstā, bet tā bija tikai vēl viena detaļa, kas padarīja mūsu saraksti daudz jautrāku, emocionālāku un draudzīgāku. Uzreiz sapratu, ka mums saskan. Es tik ātru un lielu uzticēšanos no viņas nebiju gaidījis.

Neliels ieskats par meiteni, kas viņa ir, un, kāpēc man viņa iepatikās. Viņu sauc Nastja, viņas vecumu es nezinu, bet viņai bija brūni mati, lielas, tumšas acis, garas kājas un slaids viduklis. Meitene savās bildēs izstaroja ļoti pozitīvu enerģiju, vienmēr smaidot. Protams, arī formīgās auguma līnijas un skaistais skatiens uzrunāja. Šī meitene noteikti pievērš daudzu vīriešu interesi, tāpēc jutos tīri veiksmīgs, ka man būs iespēja viņu satikt.

Aizmirsu pateikt dažas svarīgās detaļas, kuras man lika uzticēties Nastjai. Viņas acis – tajās bija kas īpašs un atšķirīgs no parasta acu skatiena. Kā vēlāk noskaidroju, tad katru reizi skatoties viņas acīs, tajās redzēju maigumu un atklātību, tajā paša laikā tās man lika justies nedaudz neērti, jo nekad nebiju redzējis tik tiešu un cauri ejošu skatienu. Gluži kā viņa lasītu visas manas domas.

Ir pienācis vakars, un es nezinu, kā to paveicu, bet man  jau bija sarunāts randiņš. Šoreiz to īsti nevarētu saukt par randiņu, jo tas izklausās pārāk oficiāli, bet kaut kas citāds. Nastja dzīvo pilsētas centrā un piedāvāja būt par gidu, parādīt man, kā izskatās šī brīnišķīgā pilsēta vakaros. Mēs satikāmies pie manas viesnīcas durvīm, jo viņa šajā pilsētā pārzina ielas labāk, nekā es. Lai gan pirmajās sekundēs es jutu mulsumu, es uzreiz centos pajokot – pateicos, ka uzņēmās mani pavadīt, ka pilnībā uzticos viņai un piebildu, ka ceru viņa mani neievedīs tumšā šķērsielā un neatņems kabatas naudu. Jau nākošajās minūtēs mēs sākām pavisam brīvi runāties. Es vēl aizvien nespēju noticēt, ka šī meitene tik viegli parakstījās satikties ar mani, bet viņa to noteikti nenožēlo.

Staigājot pa Kijevas ielām, es nevaru nepieminēt to, ka šeit dzīvo pasaulē vienas no skaistākajām meitenēm. Es tiešām pēc pieredzes varu teikt un es garantēju,  ka šeit dzīvo katra vīrieša sapņu meitene. Es ievēroju, ka, pat ejot uz veikalu, ukrainiete noteikti uzkrāsosies, sapucēsies un uzvilks augstpapēžu kurpes. Kā viņas var būt tik slaidas, zinot,  ka šajā valstī cilvēki mīl labi paēst?

Runājot par ēšanu, atgriežos pie stāsta par pirmo vakaru, kuru pavadīju kopā ar Nastju. Vakars bija silts un izklaidējošs. Nastja man parādīja vairākas interesantas vietas, kuras godīgi sakot pat nepiefiksēju. Manas domas vairāk raisījās par manu kompanjoni. Pastaigājoties, mēs daudz sarunājamies un smējāmies. Pastaiga man uzdzina apetīti, tāpēc ilgi nevilcinājos un uzaicināju Nastju uz restorānu. Vienīgās manas prasības bija ūdenspīpe un gards ēdiens. Nastja izskatījās samulsusi, jo viņa nezināja, kuru vietu, lai izvēlas. Izskatās, ka viņa nav liela satikšanās un randiņu meistare, kas šajā ziņa man pat patika. Mēs improvizējam un uzreiz atradām restorānu, kurā varēja arī uzpīpēt ūdenspīpi. Nastjai iepatikās ūdenspīpe, un es viņu pamudināju, lai pasūta dzērienus un ēdienus, kādus vien sirds kāro. Viņa bija diezgan kulturāla un pieklājīga. Dažu brīdi man šķita, ka viņa pat jūtās neērti, ka es par visu maksāju, bet es teicu, lai viņa nesatraucas, jo viņa man ir lieliski izpalīdzējusi un gribu atlīdzināt ar gardām vakariņām. Kijeva ir īstā pilsēta, kur doties uz restorāniem. Visur cenas ir ļoti draudzīgas. Vienā vietā par ūdenspīpi un 4 kokteiļiem samaksājām tikai 10 eiro.

Mēs bijām labi paēduši, iereibuši un ar labām emocijām piepildīti. Es sapratu, ka drīz jau būs vēls un meitene taisīsies mājās, tāpēc ieminējos, ka kājas man ir sagurušas, bet vēl gribu izbaudīt sarunas ar savu kompanjoni. Neuzbāzīgi ieteicu, ka varētu pasēdēt manā viesnīcas numuriņā uz balkona un vēl parunāties. Nastja mirkli padomāja par piedāvājumu, bet tā kā tas izklausījās pietiekoši nevainīgs un romantisks, viņa piekrita.

Tā mēs pēc lēnas pastaigas nonācām pie manis. Vakars bija patīkami silts. Uz datora es atskaņoju Nastjas izvēlētās dziesmas, kuras man īpaši nepatika, bet es to viņai neaizrādīju. Pēc neilga mirkļa es atvēru vaļā vīna pudeli, kuru es pa dienu iegādājos nelielā, vietējā veikaliņā blakus manai viesnīcai. Nastja bija sajūsmā, ilgs laiks nepagāja un mēs jau izklaidējāmies starp palagiem. Mana pirmā nakts ar viņu bija kaislīga un ļoti ugunīga. Tā gan nebija ne pēdējā, ne vistrakākā nakts mums kopā, bet to jau pastāstīšu nākamajā rakstā.

 

5 eiro randiņš.

Šajā piedzīvojumā sapratu, ka ir iespējams izveidot skaistu, juteklisku un pilnvērtīgu vakaru arī tad, ja Tev nav naudas. Tas nav naudas, varas vai prestiža jautājums. Tas ir jautājums, ko tu patiesībā vēlies darīt.

Šajā dienā man bija paredzēts nākamais randiņš ar Kristiānu. Vakariņas smalkā restorānā, laba filma un visas iespējas šo vakaru turpināt līdz naktij. Taču pēdējā brīdī visu izmainīja fakts, ka esmu palicis bez naudas. Jau stāvot pie Kristiānas mājas, sapratu, ka maku esmu aizmirsis, nevis mājās, bet ciemojoties pie vecākiem. Makā bija viss – nauda, kartes….  Noteikti ar Kristiānu kopā pie vecākiem nebraukšu. Man steidzami bija jāizdomā, kā šo dienu pavadīt tikpat lieliski, bet tikai ar piecu eiro budžetu. Tieši tik naudas monētās bija mana auto salonā.

Sagaidīju Kristiānu, viņa izskatījās lieliski. Protams, neko neteicu par budžeta trūkumu. Man nav problēmu atzīties, ka esmu kļūdījies, bet prasīt meitenei naudu un skaitīt katru iztērēto centu – tas vienkārši nomāc romantisko atmosfēru. Daudz interesantāks man šķita izaicinājums meiteni aizvest pasakainā randiņā bez naudas tērēšanas. Man taču joprojām ir mašīna ar pilnu degvielas bāku, dzīvoklis un zināšanas par daudzām romantiskām vietiņām pilsētā.

Rīkoties vajadzēja uzreiz. Ieminējos, cik jauki būtu izbraukt kaut kur pie dabas un, ka nesen draugs ieteica aizbraukt uz lidostu. Tur esot gan pamesta lidmašīna, gan iespēja skatīties, kā lidmašīnas paceļas virs galvas. Kristiāna, kā jau meitene, kas dzird piedāvājumu par romantisku piedzīvojumu, uzreiz piekrita.

Tomēr viņa atgādināja, ka mums bija plānots vakars ar vakariņām, tāpēc viņa nav ēdusi. Bāc, šobrīd sastapos ar lielāko problēmu! Zinu, ka jebkurā vietā pavakariņot izmaksās stipri vairāk, kā mans vakara budžets. Uz sekundi manas domas apstājās, un tad ar jaunu sparu pieķērās problēmas risinājumam. No malas izskatījās, ka uz mirkli blenžu vienā punktā.

Kristiāna man jautāja: “tev viss labi?”.

Es atbildēju: “Zini, mums būtu jāpasteidzas uz lidostu, lai nav pārāk vēls. Zinu lielisku vietiņu, kur varam apmierināt izsalkumu, bet vēlāk esmu paredzējis tev uztaisīt vakariņas pie manis!”

Kristiāna: “Awww… Cik tu esi jauks! Bet kāda vieta tev šobrīd padomā?”

Es atcerējos, ka tuvumā ir āzijas ēstuve, kurā strādā labs draugs. Zināju, ka ar viņu varu sarunāt pusdienas un atdot naudu vēlāk. Taču man šī ideja bija “jāpārdod”.

Es: “Zini, man ļoti sagribējās āzijas virtuvi. Zinu vienu vietiņu, kur pasniedz Rīgā labākās nūdeles ar maigu vistu karija mērcē. Mēli var norīt… Uzticies man!”

Ar pareiziem vārdiem var pārdot jebko. Nu jau mums abiem ļoti gribējās āzijas ēdienus un mēs devāmies turp.

Man, kā par laimi, draugs tajā dienā strādāja. Ar Kristiānu mums šis vairāk bija kā mazs piedzīvojums iekš lielā piedzīvojuma, tāpēc nešķita, ka viņai bija pretenziju, ka randiņā cienāju viņu ar prastām nūdelēm. Savas porcijas atstājām pustukšas, ar saprotošo draugu apmaksas process jau bija sarunāts un devāmies tālāk. Jutos nedaudz nelāgi par lēto ēdienu, bet noskaņa bija laba, un man būs iespēja revanšēties ar labām vakariņām pie manis.

Pa ceļam iebraucām benzīntanka veikalā, lai paņemtu kādu našķi. Meitenes vienmēr jātur apmierinātas! Iegājām iekšā un Kristiāna uzreiz izvēlējās pudeli šampanieša un vairākas dārgākās konfektes. Viņai bija laba gaume. Tomēr šoreiz man viņa bija jāatrunā.

Es: “Tik daudz saldumi? Brīnums, ka tu esi tik slaida!”

Kristiāna: “Tu nopietni?!”

Es: “Labi, labi, tikai jokoju.. Bet iesaku labāk dabīgo cukuru, paskaties, cik sulīgi augļi uz plaukta!”

Kristiāna piekrita. Viņa nolika visu atpakaļ un ātri aizskrēja pie augļiem un izvēlējās pārīti no tiem. Šampanietis patiesībā bija laba ideja! Paņēmu vienu pudeli, tikai diemžēl to lētāko. Atkal novēlu vainu uz gaumi, teicu, ka šo vienmēr dzērām ģimenes svētkos.

Randiņa daļa lidostā noritēja lieliski. Neskatoties uz pavasarīgi vēsajiem laika apstākļiem, vērot lidmašīnas bija ļoti romantiski. Diemžēl tuvumā pamestā Skultes lidmašīna bija demontēta. Pie sevis nodomāju, ka šodien man “patiešām veicas”! Taču lidmašīnu aizvietojām ar pastaigu gar spokaino mežu. Tas bija lielisks un jautrs piedzīvojums.  Pastaigājāmies, fotografējāmies, un dzērām šampanieti no pudeles. Redz kā arī smalkās dāmas izbauda vienkāršo izklaidi, ja tā tiek pareizi pasniegta!

Nonākot mājās, biju priecīgs par savu radošumu un arī par labi pavadīto laiku. Daļa no jautrības ir arī Kristiānas nopelns, kura parādīja savu jaukāko pusi. Mājās man bija visas ērtības, lai nodrošinātu labu randiņa turpinājumu. Ielēju Kristiānai vīnu un devos uz virtuvi, lai noskaidrotu, kas ir manā rīcībā vakariņām. Un šeit iestājās šoks – rīsi, makaroni beigušies, gaļa nav, vienīgais tomāts jau mīksts un pat piens ierūdzis.

Mans randiņš nonācis krustcelēs. Iespējams, viss darbs vējā un būs jābrauc pēc ēdiena uz meitenes rēķina. Vai arī jāizdomā kas oriģināls…

Aizgāju pie Kristiānas uz viesistabu. Šajā brīdī man jau bija skaidrs plāns. No virtuves paņēmu vēl vienu pudeli vīna. Liku mums momentā abiem iztukšot glāzes un metos viņu skūpstīt. Sākumā jutu viņas pārsteigumu, taču Kristiāna uzreiz iejutās. Pēc pāris minūtēm viņa jau bija augšpusē un pogāja vaļā manu kreklu. Šī meitene pēkšņi izrādīja tik daudz iniciatīvas, ka nebiju to gaidījis. Tagad man viņas daba kļuva pavisam skaidra – viņa nav izlutināta pilsētniece, kā man bija licies, bet gan piedzīvojumu meklētāja, kura parasti pakļaujas sava kompanjona vēlmēm. Tā nu viņa arī parasti nonāca pie izsmalcinātiem randiņiem restorānā. Un tāx šoreiz, netīšām parādot viņai citu izklaižu veidu, biju viņu dziļi saviļņojis.

Ielēju mums vēl pa glāzei vīna, stāvus izģērbu viņu kailu un apsēdos dīvānā. Viņa sāka kustināt gurnus mūzikas ritmā, ar rokām sapurināja matus un lēnām noliecās manā priekšā. Šobrīd viņa piepildīja manas fantāzijas. Viņa novilka manas bikses un bez kautrības parūpējās par mani labsajūtu veidos, uz kādiem nebiju pat cerējis šovakar. Nākamās stundas pavadījām mīlējoties visdažādākajās pozās, ik pa laikam ieturot pauzi, dzerot vīnu un skatoties vienam otra starojošajās un sārtajās sejās. Tā, beigu beigās mēs aizmirsām par ēšanu un aizmigām turpat uz dīvāna.

Tinder randiņš teātrī.

Jau pāris dienas dzīvojos pa mājām, man nav steidzamas darīšanas, nav radu, kuri jāsatiek, un man atkal sāk pietrūkt piedzīvojumu. Ar nepacietību gaidu piektdienu, lai satiktu draugus… Te pēkšņi iezvanījās telefons. Mana mamma ir ļoti tiešs cilvēks un telefona sarunas vienmēr uzreiz sāk ar galveno tēmu. Viņai bija nopirktas divas biļetes uz izrādin šodien, bet viņa nekādīgi nevarēja tikt, tapēc biļetes uz teātra izrādi ir manā rīcībā. Es tās noteikti  izmantošu.

Teicu “jā”, taču, kad noliku klausuli, sāku prātot, ko tad īsti ņemšu līdzi. Bija pāris meitenes no agrākajiem piedzīvojumiem, ko varētu uzaicināt. Manas ceļošanas laikā kontakts netika uzturēts un šobrīd, godīgi sakot, vēlējos, ko jaunu. Kā, lai atrod jaunu kompāniju teātra apmeklējumam pāris stundu laikā?

Mana taktika bija sekojoša. Tā kā man tāpat nebija ko zaudēt, jo par biļetēm jau ir samaksāts un mans vakars bija brīvs, biju ar mieru uzaicināt arī nepazīstamu meiteni. Ieslēdzu sen nelietoto aplikāciju Tinder. Nezinātājiem – tā ir populāra telefona programma, kurā pēc bildēm vērtē meitenes “like” vai “dislike” un viņas vērtē tevi. Ar tām, ar kurām ir abpusējs “like”, varat uzsākt čatu.

Tā nu piecpadsmit minūšu laikā veikli izskatīju pāris desmitu profilu. Aizgāju pusdienās un, kad atkal paņēmu telefonu rokās, man jau bija pāris abpusēju “like”. Ar šīm meitenēm varēju sāk saraksti. Trūka laiks garām sarunām, tāpēc pēc ātras uzrunas un atbildes saņemšanas, uzreiz ķēros pie lietas un rakstīju “klau, šis varbūt šķiet pārsteidzīgi, bet esmu nedaudz pārgalvīgs un dzīvojam tikai vienreiz. Šovakar man ir brīvs vakars, 2 biļetes uz teātri, bet teātrī jauni noteikumi: nelaiž iekšā, ja nav skaista dāma pie sāniem. Kariete turp un atpakaļ no teātra nodrošināta. Būšu iepriecināts, ja Tu sastādīsi man kompāniju!”.

No trīs meitenēm viena šķita vissimpātiskākā, bet atstāja iespaidu, ka būtu grūti ar viņu sarunāt randiņu “uz ātro”, tāpēc viņu izlaidu. Rakstīju abām pārējām. Viena, saņemot uzaicinājumu, aizbildinoties atbildēja, ka tuvākās nedēļas esot ļoti aizņemta. Neder. Gaidīju otras meitenes atbildi. Bija jau pagājis kāds laiciņš bez atbildes un pēkšņi izdomāju, ka tomēr jāuzraksta īsa vēstule arī savai simpātijai.

Te pēkšņi viņa atbildēja. Uzreiz rakstīju par teātra biļetēm. Meitene man par pārsteigumu neatbildēja ne “jā”, ne “nē”. Drīzāk koķetēja, lai uzzinātu vairāk par mani. Mūsu čats izdevās ļoti raits un veiksmīgs. Pēc stundu garas pļāpāšanas vēlreiz atgādināju par teātri un saņēmu “;)”. Atbildēju ar vienīgo iespējamo tekstu “Kur man Tev atbraukt pakaļ?”. Tā nu biju spontāni atradis kompāniju vakaram. Un pēc bildēm spriežot – kas par kompāniju!

Viņu sauc Kristiāna. Piebraucu pie viņas mājam un gaidīju viņu iznākam pa durvīm. Kad Kristiāna ar vieglu kavēšanos parādījās, jutos, kā laimējis loterijā. Slaidas, baltos džinsos tērptas kājas, sportisks augums, mirdzoši brūni mati. Mugurā eleganta žaketīte. Iznākot ārā, viņa man pasmaidīja un tad, it kā speciāli pozēdama, apgriezās otrādi, lai aizvērtu durvis. Es, protams, būdams tipisks vīrietis, izmantoju šo iespēju, lai aplūkotu meitenes izteiksmīgās formas pēcpusi. Patiešām biju laimējis loterijā galveno balvu. Izkāpu no mašīnas, lai viņu apskautu un sasveicinātos. Uzreiz jutu, ka kontakts raisās viegli.

Pirms izrādes vēlējos atstāt uz Kristiānu iespējami labāko iespaidu, tāpēc devāmies uz izsmalcinātu restorānu “Ostas skati” Ķīpsalā. Parasti šāds gājiens meiteņu acīm liek spīdēt, taču Kristiāna neizrādīja ne mazāko saviļņojumu. Restorānā viņas uzvedība vairāk norādīja, ka šāda līmeņa iestāde viņai ir ikdiena. Viņa jutās tur kā otrajās mājās. Meitenei bija izsmalcināta gaume. Vakaram ritot, vīna glāžu fonā apmainījāmies ar stāstiem par ceļošanu, izklaidēm un ģimeni.

Turpinājām ar vakara galveno notikumu – teātri. Priecājos, ka  meiteni esmu atvedis uz kvalitatīvu izrādi. Tas noteikti nāca kā plusiņš manā kontā no meitenes skatupunkta. Beidzot pārstāju domāt par savu kompanjoni un vakara turpinājumu. Gluži mierīgi, it kā jau sen būtu pazīstami, sinhronā harmonijā izbaudījām priekšnesumu.

Šī izrāde ir balstīta uz Kena Kīzija romāna “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” pamatiem un pulcēja daudzus labākos Dailes teātra aktierus vienuviet. Galvenā atziņa, kas manā prātā iespiedās, un droši vien paliks uz ilgu laiku ir, ka cilvēki tur savas emocijas būrī, jo baidās no sabiedrības stereotipiem un pieņēmumiem. Mēs ierobežojam sevi tikai, lai izdabātu citiem. Vai nevajadzētu ik pa laikam paskatīties spogulī un ieklausīties sevī? Ir vērts atbrīvoties un būt patiesam. Priekškars nolaidās, bet šīs domas palika ar mani.

Kad izgājām no teātra, mana uzmanība un domas lēnām atgriezās pie Kristiānas. Dodoties mājupceļā, jutu, ka mūsu kontakts jau ir diezgan labs. Neticami, ka tikai pirms 9 stundām uzsākām sarunu. Protams, vēljoprojām savstarpējais komforts nebija tik pilnīgs, lai apsvērtu iespēju par seksu, bet, kas nemēģinās, nedzers šampanieti! Pastāstīju, ka esmu liels ūdenspīpes fans un sagaidīju pozitīvu reakciju arī no viņas. Minēju, ka man mājās ir ļoti laba pīpe un mēs varētu vēl parunāties pie biezā dūma. Kristiāna saprata mājienu, uz ko tas varētu vedināt. Viņa pasmaidīja, uzlika roku uz manas kājas un jaukā balsī atbildēja: “Šovakar vēl, nē.”

Tā mēs atvadījāmies un es sapratu, ka vajadzēs vismaz vēl vienu randiņu, lai šo jauko un diezgan prasīgo meiteni pavedinātu.

Pirmā aprīļa joks.

“Ir pienācis laiks izrauties no ikdienas rāmjiem un sākt jaunu, dabisku, neuzspiestu dzīves veidu. Jādzīvo neatskatoties un baudot! “

Šājā naktī es nebiju viens. Pie manis palika sieviete, kura atzinīgi izteicās par manu grāmatu kolekciju, un trīs teikumus vēlāk mēs jau bijām puskaili…

Tomēr, es vispirms pastāstīšu, kā es nonācu līdz šai situācijai. Stāsts sākās 31. marta vakarā, kad satiku savus kursa biedrus “ballīšu zvērus”. Mūsu kompānijā parasti ir sagaidāmas īpaši košas ballītes ar daudziem piedzīvojumiem. Tā neskaitāmas reizes pagājušajā gadā klubā Coyote Fly no deguna citiem nocēlām meitenes. Atceros īpaši jautru reizi, kad ceļā no Vecrīgas nakts vidū pēkšņi izdomājām, ka ir karsts un visi ielēcām nopeldēties kanālā. Viena no daiļavām pat pievienojās. Vakaru beidzām pīpējot ūdenspīpi drauga dzīvoklī  līdz deviņiem no rīta. Pāris skaistules joprojām bija ar mums. Draugs, dzīvokļa īpašnieks, palika naktī ar trako meiteni, kura izpeldējās. Viņi pat turpināja satikties, kaut bija tik atšķirīgi kā diena un nakts. Mūsu bariņš tovasar bija kā rokzvaigznes.

Šovakar sēdējām, iedzērām, lepojāmies par pagātnes stāstiem. Šo vakaru neatgriežami izmainīja draugs, kurš izdomāja nopirkt veselu absinta pudeli un lika mums izdzert pirms pametam galdiņu. Tā kā pulkstenis bija pāri pusnaktij un bija iestājies 1. aprīlis, mēs sākām viens otru izjokot. Tobrīd pat nenojautu, ka dzīve ar mani pašu izspēlēs pikantu joku. Mēs tikai sagatavojam sevi šai situācijai, dzerot šotu pēc šota. Pasaule fonā izbālēja, un viss acu skatiens palika intriģējošs.

Tālāk pārvietojāmies no bāra uz bāru, līdz nonācām “Sapņos un kokteiļos”. Tur sūtot kārtējos kokteiļus, viens draugs it kā joka pēc izaicināja iepazīties ar pāris vecākām sievietēm. Sacīts darīts, gājām klāt. Iepazīstināju ar sevi, uzvedos solīdi un jauki. Vismaz man tā šķita, bet bija jau vienalga – pilnīgi visi iesaistītie bija labā alkohola reibumā un dzīve izskatījās rožaina un salda. Sievietes mums pievērsa lielu interesi un jau pavisam drīz neslēpa savus vakara nodomus. Es noskatīju vienu no sievietēm, kas izskatījās gluži apburoši, ļoti eleganti. Viņai acīs bija saglabājies bērnišķīgais skatiens un to papildināja jauki sārti vaidziņi. Arī formās viņa konkurēja ar 20 gadīgajām Coyote meitenēm, tikai pieredzējušais skatiens un pārējā kompānija nodeva, ka dāma ir vismaz desmit gadus vecāka par mani.

Interese bija abpusēja. Alkohols darīja savu. Drīz mēs dejojām un es viņu pievilku sev pavisam tuvu. Nākošajā brīdī jau abi zinājām kā tas turpināsies. Par laimi man bija atslēgas brīvam dzīvoklim tepat netālu. Pēc brīža atradāmies taksī uz dzīvoklī. Loģiski, ka nebraucām pie viņas, droši vien tur gulēja viņas vīrs. Es saprotu, ka “ir pienācis laiks izrauties no vecajiem šabloniem un sākt jaunu, dabisku, neuzspiestu dzīvesveidu. Jādzīvo neatskatoties un baudot!”

Tā mēs nonācām manā dzīvoklī un pavadījām kopā neaizmirstamu nakti. Diez vai nepieredzējusi meitene mācētu tādus trikus, kādus viņa rādīja šajā vakarā. Viņai demonstrējot savu lokanību, mēs kaislīgi nodevāmies mīlas priekiem. Nezināju, ka to var darīt meitenei esot špagatā, nezināju, ka to var darīt tik kaislīgi uz palodzes un noteikti nezināju, ka ar dažādiem glāstiem, neķītriem čukstiem un vijīgām kustībām vienkārši labu seksu var pārvērst par neaizmirstamu baudas un kaifa mutuli. Pēc kulminācijas es iekritu gultā, viņa meitenīgi ieritinājas man blakus. Tad pēkšņi mana nakts kompanjone  piecēlās, pateicās par vakaru un jau piecu minūšu laikā bija pametusi manu dzīvi. Apmulsumā nepaspēju uzzināt ne viņas kontaktus, ne norunāt tikšanos.

Es šo vakaru uztvēru, kā īsu aizliegtā augļa baudījumu mums abiem, pēc kura katrs atgriežas savā ikdienas pasaulē. Es nekad nebiju domājis, ka mani pievilks vecākas sievietes, bet šoreiz pilnībā izbaudīju viņas pieredzi un spējas gultā. Vienīgā daļa, kas man nepatika, ir tā, ka tagad guļu gultā viens, un šī sieviete, iespējams, jau steidzas mājās pie savas ģimenes. Tā, lūk, no šī vakara saņēmu vairāk kā gaidīju, bet tomēr beigās jūtos tā, ka esmu kaut ko pazaudējis. Mani savaldzināja vecāka sieviete, un to uztveršu kā negaidīto “joku”, ko dzīve ar mani izspēlēja 1. aprīlī.

Monako – vieta starp mašīnām, meitenēm un dzīves balansa meklējumiem.

“Pavadītās dienas šeit man noteikti palīdzēja apzināties, ka dzīvē ir vēl daudz augstāki mērķi, uz kuriem tiekties. Ne tikai labklājība, bet arī harmonija, daile un dzīves balanss…”

Pēc Ženēvas un Francijas Alpiem es skaidri zināju, ka vēlos doties tālāk uz Monako. Šķiet, ka rokas gluži pašas no sevis auto stūri novirzīja Vidusjūras virzienā un prāts, apzināti neiebilstot, nokārtoja visus pārējos šķēršļus. Tādā veidā mēs vēlā vakara stundā nonācām Monako Karalistē. Absolūti dabiski ir tas, ka naktsmītnes nākamajām dienām atradām ar skatu uz multimiljonu vērtām jahtām. Bonusā šim klasiskajam skaistumam, viesnīcā strādāja apburoši skaista administratore. Uzreiz izmantoju iespēju aprunāties, taujājot par Monako apskates objektiem. Pēc desmit minūtēm vairākas reizes jau bijām kopā pasmējušies, iepazinušies un gandrīz viņu pierunāju mūs izvadāt kā gidam.

Kāpēc izvēlējos doties uz Monako? Drīzāk var uzdot jautājumu – kāpēc gan nē? Ženēva no Vidusjūras atrodas tikai nepilnu piecu stundu brauciena attālumā un tā ir vieta Eiropā, kur Tu noteikti gribētu būt. Skaistas pludmales, pasaules slavenas miljonāru jahtas un, protams, ātrākās mašīnas. Ne velti šeit vasarās gozējas pasaules līmeņa slavenības.

Pilsētas centrā ir jūtams sacensību gars. Ne tikai F1 sacencības, bet arī iedzīvotāji sacenšas viens ar otru. Sacencību uzdevums ir valkāt dārgākos brendus, izrādīties ar ātrākajām un ekskluzīvākajām automašīnām. Tā vien šķiet, ka zem katras mašīnas pārsega ir iebūvēts raķešdzinējs. Man škķiet ironiski, ka vietā, kur mašīnas vidēji kustas ar 15 km/h, visi brauc ar trasei paredzētiem “superkāriem”. Pilsētā ir jūtama F1 vēstures garša. Mani jau kopš bērnības ir interesējušas ātras mašīnas un sacensības, tapēc noteikti nepalaidu garām iespēju apskatīt pieminekli, kas ir veltīts F1 leģendai un pirmās Monako grand prix F1 sacensību uzvarētājam Huanam Manuelam Fanhio. Fanhio F1 čempionātā uzvarēja piecas reizes un līdz Mihaela Šumahera ērai bija planētas titulētākais F1 pilots tālajos piecdesmitajos gados. Tagad man ir tā iespēja stāvēt blakus viņam veltītajam piemineklim.

MrX Blogger. Blogs. Monako

Pirmā diena Monako noteikti bija neaizmirstama. Apskatījām šo mazo valsti no viena gala līdz otram. Izstaigājām daudzas jo daudzas mazās ieliņas, kas viena pēc otras atklāja savus paslēptos arhitektūras dārgumus. Redzējām karaļa namu, restorānus un, protams, slaveno Monte Carlo kazino.

Ja Latvijā par katru Ferrari mašīnu, kas parādās ielās, raksta žurnālos, tad šeit Ferrari ir uz katra stūra. Pirmajā dienā atskatījāmies uz katru eksemplāru, taču nākamajā dienā pēc skaita 30 vairs neatradu sevī motivāciju to turpināt darīt. Ejot garām Monte Carlo casino, saskaitīju kārtējos, skaitā septiņus, ikdienišķi noparkotus Ferrari. Vietējiem tā ir ikdiena. Ikdiena, kuru man par lielu pārsteigumu spēja kaut mazliet izmainīt 1956. gadā ražots Mercedes Benz 300SL Gullwing, kurš lēnām un ar īpašu šarmu slīdēja pa Monako ielām. Tajā brīdī uz ielas nebija vienaldzīgo. Visi kā viens pārtrauca savas gaitas un metās bildēt šo 5 miljonu vērto leģendu. Lūk, arī bagātos var apburt, nepieciešams tikai vēl dziļāks naudas maks.

Otrā dienā jau jutos kā īsts vietējais iedzīvotājs. Jau zināju, kur ved katra lielākā ieliņa, un man bija skaidrs, kurā galā ir labākie restorāni. Šo dienu es veltīju vietējo cilvēku izzināšanai. Apstaigāju pāris vietējos veikalus, it kā iepērkoties, ar mērķi nedaudz parunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Uzreiz uzzināju, ka esmu dziļi maldījies savās domās par vietējiem iedzīvotājiem. Lielākā daļa apkalpojošos cilvēku šeit nav vietējie, bet cilvēki, kas dzīvo tuvākajās Francijas pilsētiņās un šeit dodas uz darbu. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – īpašumi šeit ir tik dārgi, ka vienkāršam darbiniekam nav naudas, lai šeit dzīvotu pastāvīgi.

Nejauši gāju garām kādam nekustamā īpašuma kantorim, kur skatlogā bija izlikti daži īpašuma sludinājumi. Piemēram, 21 m2 dzīvoklītis šeit maksā 750 000 EUR. Bet jāsaprot, ka ja Tev ir īpašums Monaco, tad Tu esi Monaco rezidents. Ja Tu esi rezidents, tad uz Tevi attiecas Monaco nodokļu politika jeb tas, ka šeit praktiski nav jāmaksā nodokļi. Tieši tāpēc ļoti daudzi bagāti iedzīvotāji izvēlas būt par Monaco rezidentiem, un par šādu naudu nopērk vienkārši sev adresi un milzīgas nodokļu atlaides. Nedomāju, ka miljonāri izvēlas dzīvot 20m2 lielā dzīvoklī.

Kad otrā diena Monako tuvojās norietam, mēs ar draugu devāmies izpētīt tās naktsdzīvi. Jau iepriekšējā vakarā mums ieteica apmeklēt Buddha bar, kas ir blakus kazino. Šī vieta mani nomierināja, jo atšķirībā no visām citām Monako ekstravagancēm, šeit bija tāds pats tusiņš kā visos augsta līmeņa klubos Rietumeiropā un Latvijā. Buddha bārā aizmirsām visu, kas līdz šim mums lika justies, kā ārzemniekiem un tūristiem. Baudot ūdenspīpi un kokteiļus, nesteidzīgi meklējām jaunus sarunu partnerus starp pārējiem tusētājiem.

Vēlāk klubā es satiku divas meitenes, atzīšos, ka manu uzmanību daudz vairāk piesaistīja viena no viņām. Īsti neatceros, kā nonācām līdz sarunai, jo kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, man aizmirsās spēja runāt. Lai paskaidrotu, kas par skaistumu tajā dienā tika atrasts, iedomājieties, ka jūs no ezera izvilktu zelta zivtiņu, kas jums dotu trīs vēlēšanās. Un visas trīs jūs izmantotu, lai aprakstītu savu ideālo sievieti. Lūk, man tā bija viņa!

Tikai pāris minūtes no sarunas sākuma jau sapratām, ka ar šīm meitenēm runāt patiesībā var diezgan viegli un nepiespiesti. Viņas bija no Ukrainas. Viņas bija atbraukušas pie bijušās kursa biedrenes, kas šeit netālu mācās. Un viņas bija pirmās starp cilvēkiem šeit, kurām patika fakts, ka mēs bijām no Austrumeiropas. Mēs aizgājām parunāt blakus bārā un vēlāk turpinājām sarunu pastaigā gar krastmalu. Lai gan man nebija iespējas mēģināt ko vairāk, esmu diezgan pārliecināts, ka drīzumā došos ceļojumā uz Ukrainu un man būs privātais gids.

Bija pienākusi mūsu pēdējā pilnā diena Monaco pirms došanās tālāk. Tā kā ukrainietes vairs satikt nebija iespējams, es atcerējos par mūsu viesnīcas skaisto administratori. Viņai piemita kas tāds, kas lika man ik pa laikam par viņu aizdomāties. Es sapratu, ka es noteikti nožēlošu, ja nepamēģināšu ar viņu iepazīties tuvāk. Man bija tikai jāizdomā plāns. Devos pie viņas. Pirmais, ko es viņai pateicu bija: “Sveiki, vai Jūs man varētu lūdzu izpalīdzēt, esmu iekļuvis nelielā situācijā.” Viņa ar laipnu skatienu paskatījās uz mani, un ar maigu sievišķīgu balsi man pajautāja: “Sveiki, kā es Jums varu palīdzēt?” Es uzreiz ķēros pie lietas: “Man ir izveidojusies situācija – man šobrīd ļoti gribētos aiziet uz kādu vietējo klubu. Es drīz dodos prom, un man gribētos uzlikt ķirsīti uz putukrējuma jeb punktu uz i. Vai Jūs man varētu ietikt, kādu labu vietiņu uz kurieni es varētu aiziet?” Skaistā viesnīcas administratore paskatījās uz mani, un smaidot jaukā balsī, sāka stāstīt par vienu labu vietiņu kuru ir vērts apmeklēt. Tas bija klubs, kurā vakarnakt mēs ar draugu labi pavadījam laiku. Lai būtu interesantāk, es sāku viņai jautāt, kur tas klubs atrodas. Es speciāli jaucu visus apskates objektus. Es apbrīnoju viņas pacietību. Vairākas reizes jautāju viņai, kur jāiet, kas tā par ielu? Tad es viņai vairākas reizes pārjautāju, kā izskatās tas klubs. Izlikos, ka nesaprotu, ko viņa saka. Neatceros, kurā ielā atradās klubs, sāku jaukt labo ar kreiso pusi. Brīdī, kad viņas sejā bija lasāms, ka es šo vietu neatradīšu, es atļāvos pajautāt: “Cikos Tev beigsies darbs, varbūt es varu Tev lūgt sevi pavadīt?” Viņa atkal pasmaidīja. Es nevilcinādamies viņai sāku teikt: “Es justos drošāk, ja ar mani nāktu kāds, kas zina vietējo vidi”. Viņa pasmaidīja un pateica, ka viņai divpadsmitos beidzas darbs.

Jau bez piecpadsmit divpadsmitos es gaidīju pie administrācijas galdiņa, un pēc brītiņa parādījās arī viņa. Ieraudzīja mani un pasmaidīja, es biju neatlaidīgs. Un man bija viss ceļš līdz klubam, lai uzsāktu sarunas un pierunātu viņu klubā uz vismaz vienu kokteili. Kā par brīnumu, viņa viegli piekrita. Vakars bija jautrs, viņas ieteiktā vieta bija tikpat trauksmaina kā vakarnakt. Kokteiļi, mūzika, dejas – viss bija ideāli. Es izbaudīju vakaru šeit ar savu kompāniju. Jau sāku domāt variantus, lai vakaru paildzinātu vēl. Bet pēkšņi vienā brīdī viņa pateica, ka ir ļoti, ļoti nogurusi un devās mājās. Es biju nedaudz pārsteigts, jo mums tiešām patiesi varēja redzēt abpusēju pievilkšanos, bet neiebildu, redzēju viņas acīs, ka meitene ir patiesi nogurusi. Pavadīju viņu mājās un apmainījāmies ar kontaktiem.

Tā nu pienāca rīts, kurā bijām spiesti pamest šo utopisko valstiņu Vidusjūras krastā. Pavadītās dienas šeit man noteikti palīdzēja apzināties, ka dzīvē ir vēl daudz augstāki mērķi, uz kuriem tiekties. Ne tikai labklājība, bet arī harmonija, daile un balanss. Šīs sajūtas man radīja vēlmi atgriezties mājās un strādāt ar dubultu sparu, lai varu šeit atgriezties atkal un atkal.

 

Ženēvas motoršovs 2018 – spilgti auto, skaisti iespaidi!

Mans nākamais piedzīvojums “road trip” no Rīgas uz Ženēvu. Divi tūkstoši kilometru vienā virzienā. Galā sagaida paradīze – viena no lielākajām pasaules auto izstādēm, kurā šogad paredzētas grandiozas superauto pirmizrādes. Mēs ar labāko draugu šo ceļojumu izvēlējāmies veikt ar mašīnu, jo šis brauciens ir kā apliecinājums mūsu mīlestībai pret automašīnām. Turklāt šāds risinājums krietni vienkāršo ceļojuma plānošanu – iesēdies mašīnā un brauc.

Turpceļā, braucot pa autobāņiem, aizdomājos, kur man šī aizraušanās sākās. Kā jau daudziem puišiem bērnībā, man bija modeļu auto kolekcija un pilna istaba ar žurnāliem. Visas papīra lapas sazīmēju pilnas ar automašīnu skicēm. Vectēvs vienmēr stāstīja par saviem bijušajiem auto un veda līdzi uz garāžu. Atceros emocijas, kad žurnālos lasīju par Ferrari vai Porsche jaunāko modeli, iegaumēju visus tehniskos datus, un stundām sapņoju, kā sēžu pie šo nezvēru stūres. Tā auto industrija iesēdās manās smadzenēs jau agrā bērnībā un noteikti ir galvenā motivācija šim braucienam.

Kamēr mēs runājām, jokojām, fantazējām par auto, apkārtējā daba lēnām mainījās un sāka parādīties kalni ar baltām virsotnēm. Šī bija zīme, ka tuvojamies Ženēvai. Pašā pilsētā iebraucām jau tumsā. Neskaitot dažus uz ielām redzētos luksusa auto, pagaidām vēl nebija pamanāms neviens mājiens, ka šeit notiek viena no pasaulē lielākajām auto izstādēm. Gandrīz, vai likās, ka esam sajaukuši datumus. Bet visas bažas jau nākamajā dienā izgaisa.

Lai gan pilsēta auto izstādi reklamēja diezgan piezemēti, lielās cilvēku un mašīnu plūsmas norādīja, ka šeit notiek kaut kas iespaidīgs. Sekojot visiem, arī mēs pēc brokastīm devāmies uz lielā izstāžu kompleksa pusi.

 

GENEVA MOTOR SHOW…

Liels uzraksts virs durvīm, aiz kurām paveras milzīgi izstāžu plašumi. Ar vārdiem milzīgi, es domāju tādi, kuriem neredzu otru galu. Šī, iespējams, bija lielākā telpa, kurā savā dzīvē esmu bijis. Tuvumā pamanāmi visdažādāko nāciju cilvēki, bet tālumā tie kļūst par mazām skudriņām, kuri zib pārvietojamies nepārtrauktā kustībā. Pamanu, ka mana mute ir palikusi vaļā. Šo telpu var salīdzināt ar 15 Skonto hallēm, un tā ir tikai daļa no izstādes. Kā arī tas, ka šeit auto ražotāji naudu nav žēlojuši. Katrs ražotājs ir pacenties izveidot savam stilam piemērotu stendu un atvedis visus savus labākos auto modeļus. Tā, piemēram, viss Citroen stends ir noklāts ar mīkstu paklāju un galā ir atsevišķa māja, kurā izstādīti modeļos izmantoti apdares materiāli. Tas gan arī vienīgais, ko minēšu par šo auto marku.

Volvo Polestar 1

Pirmā mašīna, kas manās acīs patiešām izcēlās bija… un Jūs ar pirmo minējumu nekad neuzminētu… Volvo! Jā, miermīlīgie zviedri, kuru specialitāte ir kantainu universālu un džipu tirdzniecība, palikuši pavisam traki un izdomājuši izmēģināt roku sportisku kupeju ražošanā. Es to nekad nebūtu gaidījis, bet viņu pirmais mēģinājums Polestar 1 izskatās fantastiski. Un secinot pēc tehniskajiem datiem, šī skulptūra uz riteņiem pie luksoforiem daudzus auto atstās savos putekļos – gandrīz 600 zirgaspēki un “trīs-ar-kaut-ko” sekundes līdz simtam. Beidzot arhitektiem un zobārstiem būs izvēle, un  nebūs jāpērk tikai Porsche 911. Vienīgais mans nosodījums šim auto ir, ka tas ir hibrīds. Es šogad būtu sagaidījis jau pilnībā elektrisku spēkratu kā firmas kulta auto.

MrX Blogger. Blogs. Ženēvas motoršovs 2018

BMW M8 vs Mercedes AMG GT 4-door

Viena no lielākajām ažiotāžām šogad bija par mūžseno dueli starp BMW un Mercedes. Šoreiz tā bija smagsvaru cīņa starp abu auto brendu sporta nodaļām. BMW M8 vs. Mercedes AMG GT 4-door. Vismaz nosaukumu ziņā skaidra uzvara BMW pusei. Bet kamēr AMG Mersim visi tehniskie dati jau skaidri zināmi, M8 ir tikai koncepts. Gala versijā gan jau visi “cipariņi” abiem auto būs līdzīgi. Ap 640 zirgaspēkiem, aptuveni 3.3 sekundes līdz simtam, pilnpiedziņa un aptuveni 200 līdz 300 tūkstoši eiro no tava maciņa, lai šī mašīna nonāktu tavā īpašumā. Mani pārsteidz tas, ka, lai gan šie skaitās konkurenti, viss šajās mašīnās tehniski un vizuāli izskatās ļoti līdzīgs. Skaidrs, ka kādu dienu šo brendu mārketinga menedžeri ir sazvanījušies un viens otram teikuši: “Taisām abi absurdi nelietderīgas luksusa kupejas, saliekam visas pieejamās tehnoloģijas, izlaižam reizē un uzskrūvējam kosmisku cenu. Pircēji paši sapratīs, ka tā ir jaunākā mode un visi metīs mums naudu pakaļ.” Un goda vārds, ja man būtu pietiekoši daudz naudas, es būtu pirmais, kas jau izstādes laikā veiktu pirmo iemaksu.

MrX Blogger. Blogs. Ženēvas motoršovs 2018 1

Rimac c_2

Staigājot pa Ženēvas autoizstādi, gadās redzēt visdažādākos konceptus ar nereāliem jaudas cipariem. Bet visas mašīnas šoreiz pie vietas nolika Rimac ar savu jauno sporta auto C_Two. Nosaukums tiks mainīts, neaptveramie jaudas cipari paliks – 1914 zirgaspēki un 0-60 jūdzes 1.85 sekundēs (šis ir amerikāņu mērīšanas standarts). Jā, pirmo reizi var nopirkt mašīnu, kuram ir 20 reizes vairāk jaudas kā tavas mammas Hondai. Un divas reizes vairāk jaudas kā mūsdienu zvērīgākajiem auto no Ferrari, Mclaren, Lamborghini, Aston Martin. Kas par pieteikumu uz labākā auto titulu! Un pēdējos gados Rimac firma sevi ir ļoti labi pierādījusi. Mazais un jaunais Horvātu uzņēmums piegādā detaļas un risinājumus daudziem ražotājiem un parādīja, ka paši var uzražot sporta auto ar Concept One.

MrX Blogger. Blogs. Ženēvas motoršovs 2018 2

Lamborghini Urus

Pieminēšu vienu kontraversiālu un aprunātu jaunumu. Lamborghini Urus džips. Daudzi saka, ka tas ir kaut kas nesaprotams kā sporta mašīnu firma var pēkšņi ražot lielu džipu. Bet tieši Lamborghini manā skatījumā ir tie, kas to var darīt. Šī firma nekad nav kautrējusies taisīt provokatīvus un nestandarta auto. Lamborghini vienmēr pārsteidz. Un varbūt tikai retais atceras, bet deviņdesmito gadu sākumā viņi jau ražoja džipu LM002. Daudz nesaprotamāks auto viņu standā man šķita Huracan Performante kabriolets. Man patīk kabrioleti, bet, kāpēc taisīt mašīnas atvieglināto sporta versiju un tad pielikt 120 kg masu ar noņemama jumta mehānismu?

MrX Blogger. Blogs. Ženēvas motoršovs 2018 3

Zonda (pēdējā versija)

Vēl pieminēšu vienu leģendu starp autoražotājiem. Horacio Pagani uz izstādi bija atvedis savas firmas, manuprāt, skaistāko veikumu jebkad. Pagani Zonda ražošanā ir jau no 1999. gada un 2017. gadā tika izlaista pēdējā iterācija – Zonda HP Barchetta. Lai gan šī auto tehniskie rādītāji ir iespaidīgi, šoreiz ne par to ir stāsts. Šī firma var atļauties vienu un to pašu modeli ražot gandrīz 20 gadus, jo tas ir mākslas darbs un industrijas ikona. Jūs tikai paskatieties uz perfekti nostrādātajām detaļām un rūpīgi pārdomāto katru sīkumu. Varbūt bildēs to tā nevar redzēt, bet tiešām katrs šī auto centrimetrs slēpj kādu burvīgu risinājumu, un Itāļu inženieri noteikti sēdēja dienām dzerot espresso un diskutēja, kā tieši šo sīkumiņu uztaisīt perfekti. Šajā pēdējā Zondas versijā tas viņiem patiešām izdevies, šo mašīnu var pa taisno no Ženēvas vest uz Luvras muzeju un rādīt nākošajām paaudzēm kā 2017. gada labāko mākslas darbu pasaulē.

MrX Blogger. Blogs. Ženēvas motoršovs 2018 4

Varētu stāstīt vēl un vēl par redzēto un iespaidīgākajiem spēkratiem, bet šīs minētās mašīnas atstāja vislielāko iespaidu un negribu šo bloga rakstu veidot grāmatas garumā. Kamēr diena pagāja nemanot, vakarpusē pēkšņi jutām lielu sagurumu un nolēmām dienu nobeigt ar kārtīgām vakariņām restorānā. Turpinājām runāt par mašīnām un par sapņiem saistībā ar tām. Apspriedām labāko auto, labāko ražotāja stendu, skaistākās izstādes promo meitenes, kā arī iedzērām kvalitatīvu vīnu. Izstāde ir beigusies, bet mūsu ceļojums tikai sākas. Nākošā pietura – Francija.

Manī vēl ir saglabājušās smalko, ātro un eksotisko mašīnu radītās emocijas. Braucot pa Šveices un Vācijas ielām, man rodas sajūta, ka pasaulē nemaz neeksistē vecas mašīnas. Uzreiz rodass vēlme iegādāties sev jaunu māšīnu, jo tagad man šķiet, ka mans mīļais BMW e39 ir novecojis. Tagad man ir palielinājusies motivācija un es zinu, ka es tikšu pie jaunas Bavārijas autobūves paraugdemonstrējuma jau tuvākā mēneša vai divu laikā.

Samsung un Apple bīstamā spēle.

Es atveru acis un saprotu, ka atrodos kādā svešā dzīvoklī, viesistabas dīvānā ar vakardienas drēbēm mugurā. Istabā ienāk Viesturs (mana labākā drauga brālēns, ko esmu redzējis vien dažas reizes) un piedāvā minerālūdeni. Tas bija viss, ko tajā brīdī varēja vēlēties. Viesturs vakarnakt bija visskaidrākais no mūsu kompānijas. Esmu ļoti pateicīgs, ka viņš par mani ir parūpējies.

Kā es šeit nonācu?

Viens no maniem labākajiem draugiem vakar bija izveidojis Vecrīgas bāru “lucky’s hours” karti. Es pat nezināju, ka sākot no 18:00 Vecrīgas bāros ir laimīgā stunda, kur var baudīt kokteiļus par ļoti draudzīgām cenām. Visbiežāk tā ir akcija ‘’divi kokteiļi par 1 cenu’’. Es jau nojautu, ka šī “dārgumu karte” novedīs tikai pie sliktām beigām. Tomēr pēc smagas nedēļas es biju pelnījis labi atpūsties.

Mēs klejojām no viena bāra uz otru,  katrā vietā atradām citu publiku, atmosfēru un meitenes. Ar katru kokteili kļuva aizvien jautrāk un tuvojās brīdis, kad es vairs nespēju saprast, kur atrodos. Labi, ka mūsu kompānijā bija arī cilvēki, kuri tik ļoti neaizrāvās ar “laimīgo” piedāvājumu baudīšanu un spēja mūs pieskatīt. Bija arī skaistas meitenes. Atceros divas māsas, kuras mēģināju pavedināt uz nakts izklaidēm trijatā. Iespējams būtu vēl kādas izredzes, ja viņas būtu DRAUDZENES, bet māsas uz ko tādu pierunāt laikam var tikai filmās. Es, protams, vienmēr pieņemu izaicinājumu, bet alkohols šoreiz pirmais apturēja manus centienus…

Tāpēc nākamajā rītā es jau esmu izdzēris 1,5 l ūdeni. Izrausos no dīvāna, sataisos, atvados no Viestura un nolemju izvēdināt prātu, mājās dodoties ar kājām.

Tā vietā, lai  prātotu vakardienas notikumus, es atgriezos pie domām par tehnoloģijām. Jūs jau esat lasījuši manu iepriekšējo rakstu par piedzīvojumiem ar manu telefonu. Es labprāt paturpinātu stāstu par savu Samsung galaxy S8. Šorīt mans telefons ir pilnībā izlādējies. Es diezgan labi atceros, ka sākot vakardienas jautro daļu, manam telefonam bija gandrīz pilna baterija. Viesturs, būdams tīrākais Apple cilvēks, nevarēja man palīdzēt ar lādētāju. Un atkal esmu palicis kā bez rokām. Lūk arī patiesais iemesls kāpēc mājās dodos kājām, nevis ar Taxify.

Negribot atkal nākas atgriezties pie šī sāpīgā jautājuma – kāpēc pēdējā laikā mans telefons tik ātri izlādējas? Iepriekš es sevi varēju saukt par lielāko Samsung fanu. Viss sākās, kad, iepazīstoties ar daudzu ekspertu viedokļiem, es iegādājos pirmo Samsung viedtālruni – Galaxy S2, nevis Iphone, ko ļoti vēlējos. Man vēl ir bijuši S4, S5, S6 edge, S7 edge un tagad S8. Kā arī laika gaitā man sadzīvē ir uzradies Samsung televizors, mājas kinozāle, planšete, dators, Samsung powerbot (līdzīgs Irobot) un pat veļasmašīna. Draugi pat joko, ja Samsung ražotu automašīnas, tad man būtu arī tāda.

MrX Blogger. Blogs. Samsung un Apple bīstama spēle

Tomēr Samsung pēdējā laikā nopietni testē manu pacietību un lojalitāti. Vai tiešām telefona baterijas problēmas ir saistītas tikai ar to, ka tūlīt varēs iegādāties Galaxy S9? Un bez šīs kaites manam telefonam ir radusies arī cita problēma. Diezgan bieži telefona kamera nespēj nofokusēt attēlu. Forumos lasīju, ka neesmu vienīgais un diezgan daudziem ir šāda problēmas ar S8 kameru. Ja attēls nav ass, tad telefona labākā funkcija “fotografēt”  nav izmantojama. Pēc nesenā updeita šī problēma it kā pazuda, bet pēdējās dienās atkal ir atgriezusies. Runājot par updeitiem … Es vēl ļoti labi atceros vienu no iepriekšējiem modeļiem, kad pēc pirmā updeita telefona baterija, kura līdz tam brīdim spēja izvilkt gandrīz divas dienas, pēc tam spēja izvilkt vien pusi dienas. Problēmas man bija arī ar S7edge, kad telefonam garantijas laikā nomainīja visu galveno mātes plati. Teikšu godīgi, es jau biju gatavs savu S8 iemanīt pret Iphone X. Tomēr labi, ka tajā brīdī veikalā visi bija izķerti. Kad palasīju atsauksmes un speciālistu vērtējumus, sapratu, ka iPhone X ir vēl vairāk problēmu un niķu. Vai tiešām ir par daudz prasīts, samaksājot 1000 EUR par telefonu, lai tas uzticami kalpo vismaz 2 gadus? Diez vai tā ir inženieru nespēja, drīzāk apzināts mārketinga gājiens, ka visi vecie telefoni, iznākot jaunajam modelim, sāk bremzēt un “traucē dzīvot”. Šo jau sen apstiprināja arī vairāki mani draugi, kas lieto iPhone. Bet pavisam nesen visus mēdijus pāršalca sensacionāla atzīšanās no Apple, ka viņi patiešām ar updeitiem samazina vecajiem modeļiem procesora jaudu. Viņi gan taisnojas, ka laika gaitā nolietojas baterija un darbinot procesoru ar sākotnējo jaudu, telefoni sāk ātri izlādēties. Es to sauktu par mārketinga triku. Kompānija visvairāk nopelna brīdī, kad Jūs nopērkat viņu jaunāko tālruni. Protams, viņi katru modeli nedaudz uzlabo un pieliek kādu jaunu fīču, kas tehnoloģiju faniem liek siekaloties un jukt prātā. Iespējams dažiem lietot populāru zīmolu jaunākos modeļus pieprasa sociālais statuss. Bet diez vai ar to pietiek, lai visa pasaule skrietu uz veikalu pēc jaunā modeļa. Visos pārdošanas kursos māca, ka galvenais, lai pārdotu kādu produktu, potenciālajam klientam ir jārada vajadzība pēc tā. Ja Tu nopirktu premium tālruni, kurš visu laiku strādātu nevainojami, tad maz cilvēki saņemtos un atkal tērētu lielu naudu jaunajam modelim ar  tikai nedaudziem uzlabojumiem. Brīdī, kad Tavs iemīļotais telefons sāk pārsteigt ar daudziem nepatīkamiem sīkumiem un gļukiem, Tev pārdot jaunu, skaistu un uzlabotu modeli jau kļūst pavisam reāli.

Vēl viens milzīgs biznesa virziens kompānijām ir aksesuāru tirdzniecība. Visi ir pamanījuši, ka orģinālie lādētāji, vāciņi un citas lietas mēdz būt pat divreiz dārgākas par analogiem produktiem. Sevišķi naski atkal ir Apple. Esmu daudz dzirdējis no “Apple cilvēkiem”, ka viņi iegādājušies neorģinālo lādētāju, bet pēc kārtējā updeita tas pēkšņi vairs nelādē. Zinu draudzeni, kura iegādājās parastu selfijstiku priekš sava ceļojuma. Ceļojuma laikā iznāca updeits pēc kura fotografēšanas poga vairs nedarbojās. Cik tas ir godīgi? Kāpēc es nevaru pirkt analogus aksesuārus, ja reiz oriģinālie maksā tik neadekvāti dārgi?

Šobrīd esmu vīlies Samsung telefonos. Domāju, ka neesmu vienīgais. Ironiski, bet šī ir iezīme, kas šobrīd varētu vienot Samsung un Apple lietotājus – vilšanās. Protams, tas ir bizness. Bet cilvēki nav muļķi, pēc kāda laika mīlestības pret šiem brendiem noplaks un tajā brīdī parādīsies kāds jauns ražotājs, kas labāk rūpēsies par saviem klientiem un iekaros tirgu. Arī tas ir bizness. Uzskatu, ka Samsumg un Apple šobrīd spēlē bīstamu spēli, un ir pēdējais laiks laboties!

Kad telefonā ir palicis 1%. Atkarība no mūsdienu tehnoloģijām.

Ir trešdienas rīts. Šoreiz arī mans dienas plāns ir pilnībā aizpildīts ar darāmajām lietām. Kamēr “skudru pūznis” cauri lielajiem sastrēgumiem cenšas vienā laikā ierasties darbā, es  iedzēru rīta kafiju un devos rīta skrējienā gar jūru. Rīta kafija, skrējiens un duša – mana ideālā recepte mundram dienas sākumam.

 

Šodien man plānā ir Airbnb viesiem iedot atslēgas. Ļoti netipiski, ka šoreiz viesi ir latviešu jaunieši, kuri mierīgā gaisotnē ar ģitāru vēlas atzīmēt savu dzimšanas dienu. Šī būs arī pirmā reize, kad es personīgi neparādīšu apartamentus, bet sarunājām satikties nelielā bārā.

Darāmo lietu saraksts pildījās viens pēc otra. Bija pienācis brīdis, kad man bija jāsteidzas nodot atslēgas. Tajā brīdī es pamanīju, ka manam telefonam ir palikuši pāris procentu baterijas un arī to, ka automašīnā nav lādētājs. Kā tas var būt? Vai es būšu pa nakti aizmirsis uzlādēt telefonu vai vienkārši tik intensīvi to lietoju, ka baterija vienkārši “padevās”? Kamēr vēl man ir tāda iespēja, es steidzu pierakstīt cilvēka vārdu – Kārlis, telefonu numuru un bāra adresi, kur pēc 15 minūtēm ir sarunāta tikšanās. Sasodīts! Es pat nezinu, kur Rīgā īsti atrodas šī iela un kas notiks, ja mans telefons līdz tam neizdzīvos? Šajā brīdī es mēģinu atcerēties, kā savā Samsung telefonā var ieslēgt super taupības režīmu, kad ekrāns paliek melnbalts un atslēdz gandrīz visas savas funkcijas un aplikācijas, ļaujot tikai piezvanīt un sūtīt sms. Šis process mana telefona bateriju no 2% noēd līdz 1%. Iespējams man vajadzētu ieskriet veikalā un nopirkt vēl vienu auto lādētāju vai powerbanku. Diemžēl tuvumā es nemanu nevienu veikalu, kur ko tādu varētu iegādāties. Un man tam arī nav laiks. Es neciešu kavēt! Kavēt tikšanos ar otru personu nozīmē necienīt viņa laiku un viņu pašu. Kā jau gandrīz visos biznesos, arī Airbnb reputācija ir ļoti svarīga. No atsauksmēm ir atkarīgs, cik daudz viesu būs arī turpmāk.

Šajā brīdī es saprotu, ka bez sava telefona esmu kā bez rokām. Normālā situācijā es adresi ievadītu Waze, brauktu pa ātrāko maršrutu un uzliktu savu mīļāko mūziku Spotify. Atbraucot, uzzvanītu Kārlim un bez problēmām, nodotu atslēgas. Šobrīd varu tikai cerēt, ka telefons “izvilks” vismaz  vienu zvanu. Jāsaņemās!

Lai atrisinātu navigācijas problēmas, es uzrunāju kādu jaunieti, kas, ejot pa ielu, nepārtraukti skatījās savā viedtālrunī. Kāds neparasts skats mūsdienās, ne? Es uzsaucu: “Atvainojos, vai varat man izpalīdzēt?” Jaunietis no pārsteiguma gandrīz izmeta savu tālruni no rokām. Es turpināju: “Vai vari, lūdzu, Google maps man parādīt adresi?” Tā, nu es apskatījos, kur vispār atrodas man tik ļoti vajadzīgais bārs un mēģināju paša spēkiem izplānot maršrutu. Šoreiz automašīnā brauciena laikā nedrīkstēju domāt citas lietas, bet tikai koncentrēties ceļam. Bāru izdevās atrast pārsteidzoši viegli, un kā reiz tieši pie durvīm bija arī brīva autostāvvieta. Grasījos zvanīt Kārlim, bet tiklīdz piespiedu pogu “zvanīt”, ekrāns parādīja klasisko Samsung logo un izslēdzās. Esmu palicis bez sakariem. Lai situācija kļūtu vēl skaistāka un spilgtāka, palieku arī bez iespējas apmaksāt Mobilly pārkingu, tāpēc jāmēģina iekļauties 15 minūtēs, lai nedabūtu sodu.

 

Ejot iekšā bārā, es naivi cerēju, ka tā vienīgais apmeklētājs būs Kārlis. Pamanīju, ka pie letes sēž divi jauni čaļi, kuri savā starpā sarunājas. Skaidrs, ka viens no tiem ir Kārlis. Piegāju pie abiem jauniešiem, uzrunāju Kārli, bet gaidītās atbildes vietā abi jaunieši uz mani dīvaini skatījās. Šoreiz laikam nebūs … Izmisis vēlreiz pārlaižu acu skatienu pāri visai telpai. Ieraugu, ka tālāk ir vēl viena telpa ar galdiņiem un tajā atrodu jauniešu bariņu, dzerot aliņus un vienam blakus stāv ģitāras futlāris. Šoreiz būs!

Kad viss nokārtots, izgāju no bāra. Iesēdos mašīnā un priecājos, ka viss izvērtās tik veiksmīgi. Šajā brīdī sāku prātot, cik ļoti esmu kļuvis atkarīgs no tehnoloģijām. Cik daudz telefona numurus mēs mūsdienās zinām no galvas? Sava mīļotā cilvēka vai vecāku numurus vismaz zinām? Man jāatzīstas, ka jau sen vairs zinu tikai pats savu telefona numuru. Pazīstu dažus, kuri pat to nezina. Ko mēs darītu, ja Facbook mums neatgādinātu par visiem draugiem, kuriem ir jubilejas? Man pat ir aplikācija, kas atgādina, kuriem cilvēkiem šodien ir vārda diena. Kā cilvēki spēja izdzīvot pirms šīm tehnoloģijām, bez kurām vairs nevaram iedomāties savu ikdienu? Atceros, ka agrāk tētis Rīgā zināja visas ielas un visus iespējamos apkārtceļus, lai sastrēguma laikā varētu apbraukt lielos korķus. Mūsdienās mums pašiem par to vairs nav jāuztraucas, jo Waze tevi izvedīs pa ātrākajiem celiņiem. Tomēr interesanti būtu izpētīt, kāds laika ietaupījums sanāk, ja bez tevis pa tiem pašiem apkārtceļiem brauc arī pārējie autovadītāji, kuri izmanto to pašu Waze?

Tomēr… Vai tas ir slikti, ka ir miljons palīgu, kas atvieglo mums dzīvi? Vai tas ir slikti, ka nogurušam braucot pēc darba, nav pašam jādomā labākie maršruti uz mājām, bet tikmēr vari izdomāt, ko vajadzētu iegādāties veikalā, vai ātri izdomāt sev interesantus plānus vakaram? Vai tas ir slikti, ka vari atcerēties visiem saviem draugiem un paziņām jubilejas, viņus apsveikt un šādā veidā vismaz pilnībā nepazaudēt kontaktu?

Protams, es nezinu, kur mūs novedīs visas tehnoloģijas, un kas tik vēl gaida mūs nākotnē, bet mūsu dzīvi tas ir ļoti izmainījis. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, kas ir īstās vērtības un cik svarīgi ar cilvēkiem ir komunicēt dzīvē. Vismaz brīžos, kad pusdienajam ar draugiem kafejnīcā vai runājamies ar saviem vecākiem, iespējams būtu pareizāk nolikt malā mobilo telefonu un kaut pusstundu nodoties netraucētām sarunām un patiesiem smiekliem. Manuprāt, ir jāatrod tā mākoņa zelta maliņa, ideālais balanss starp īstajām, cilvēcīgajām vērtībām un mūsdienu tehnoloģijām, jo abi aspekti ietekmēs mūsu nākotni jebkurā gadījumā.

 

Mērķi, kurus vēlos sasniegt šogad.

“Ja tu to vari nosapņot, tu to vari arī izdarīt,” Volts Disnejs

Es domāju, ka sapņot ir cilvēka dabā. Tas ir pilnīgi nepieciešams process, lai veidotu mērķus, iekšēju motivāciju un galu galā panākumus. Es sēdēju pie kamīna un prātoju, ko vēlos sasniegt dzīvē. Mūsu sapņi un mūsu vēlmes stiepjas visumā, bet dzīvē diemžēl tā ir iekārtots, ka dažkārt finanses šos sapņus ierobežo. Tas ir tas pats vecais stāsts, ka “nauda nedara laimīgu, bet tā kalpo kā līdzeklis ar kura palīdzību var atrisināt gan daudzas ikdienišķa rakstura problēmas”. Tieši tāpēc man radušās pārdomas par to, kā sev neko neliegt un iegūt finansiālu brīvību jeb kā mūsdienās saka – daudz naudas.

Jā, iespējams, tas nav mērķis vai sapnis, bet teikšu atklāti, BMW ir mana vājība. Šobrīd aizvien braukāju ar savu 15 gadus veco un mīļo mazulīti BMW 530 e39 (ar viņu ir piedzīvots tik daudz…), taču sapņoju par jauna sapņu auto iegādi. Protams, iegribas ir iegribas un mani mēģinājumi uz priekšu būs vērsti, lai kādu dienu apmierinātu tās, bet es noteikti nedrīkstu aizmirst par šī brīža naudas pelnīšanas biznesu (vēlos kļūt par high roller jeb investoru, kurš “iet” uz augstāk likmēm). Turpinot par praktisko, mums ar draugu ir simts tūkstošus vērta ideja. Man šī brīža finansiālais stāvoklis neļauj to uzsākt. Manam draugam ir pieejama puse no nepieciešamās summas, tādēļ mans mērķis ir šī gada laikā nopelnīt atlikušo daļu. Manuprāt, idejai ir ļoti liels potenciāls, un noteikti negribu palaist garām savu iespēju piedalīties šajā projektā.

Kā jau visi, esmu cilvēks ar emocijām un iekšējām sajūtām, tādēļ bez praktiskām lietām un naudas pelnīšanas, vēlos arī nodrošināt vecāku labklājību. Viņi vienmēr ir mani lutinājuši. Nu ir pienākusi mana kārta kaut ko sniegt pretī. Es uzskatu, ka, ja viņiem nebūtu jāstrādā, viņi varētu sākt beidzot dzīvot tikai sev. Varbūt tas ir skaļi teikts, bet bez viņiem es nebūtu kļuvis par to cilvēku, kurš es esmu šodien. Mēs kopā esam gājuši dažādiem dzīves pārbaudījumiem un šķēršļiem. Esmu nokļuvis tur, kur jūtos laimīgs. Es vēlos dzīvot dzīvi pilnvērtīgi – automašīnas, sievietes, izklaides, nauda… Jūs sapratāt. Bet galvenokārt es vēlos, lai vecāki atgūst to, ko viņi ir ieguldījuši manī. Mana mamma visu mūžu strādā par skolotāju, tētim patīk tehniskas lietas, kā automašīnas, elektroniskās iekārtas. Tas man no viņa. Vislielāko motivāciju manā dzīvē sniedz mani vecāki, jo viņi visu mūžu ir smagi strādājuši. Tādēļ es darīšu visu, lai sniegtu viņiem gan materiālu, gan garīgu atbalstu.

Kā ar nākotni? Vēlos arī pats savu nekustamo īpašumu. Šobrīd izmantoju izdevīgu iespēju īrēt māju no sava onkuļa, kuram ir vairāki īpašumi, domāti izīrēšani Latvijā, kaut viņš pats dzīvo Štatos. Mana apņemšanās ir, nevis notriekt lielu naudu īres maksā, bet ieguldīt savā īpašumā, kas man piederēs uz ilgu laiku. Onkulis no ASV  man ir kā paraugs, vēlos iet viņa pēdās, investējot īpašumos, un vecumdienās dzīvot tikai no saņemtās īres naudas. Šobrīd mācos no viņa, jo dažus īpašumus viņš izīrē caur Airbnb un es esmu viņa asistents, labā roka un pārvaldnieks šajā procesā.

Ar šo rakstu vēlos pateikt to, ka vēlos dzīvot skaisti. Mēs paši uzstādām robežas un ierobežojumus sev. Kā saka: “vienīgais konkurents sev esi tu pats.” Ir jābūt konkrētiem un izmērāmiem mērķiem, nedrīksti padoties pie iesāktā un jātic, ka tev izdosies. Šobrīd es sev ticu katru dienu.