Posts by Mister_x

Vakariņas ar vecākiem

Piektdienas vakars. Kas to būtu domājis, ka es palikšu mājās, bet plāni ir plāni un bija ieplānotas vakariņas ar vecākiem. Vakariņas tika rīkotas pie manis, bet par cik gatavošana nav mana stiprākā puse, kuru es aizvien cenšos uzlabot, tad esmu pasūtījis ēdienus no Trīs pavāru restorāna. Eju tur regulāri un neesmu līdz šim vīlies. Lielisks vīns, standarta augstā kvalitāte un vienmēr smaidošs personāls, kas silti sagaida apmeklētājus. Visur šo nenovērosi.

  Zvans pie durvīm, domāju – ēdiens gan laicīgi atvests. Atveru durvis un priekšā nevis restorāna darbinieks, bet Andželika. Ak, mans Dievs! Kad pirmais šoks bija pārgājis, sāku viņu nopētīt. Viņai mugurā bija trencis un es sāku aizdomāties, kāpēc lai tik siltā vasaras naktī meitene staigātu mētelī. Šajā brīdī Anželika pavēra savu trenci un zem tā pavērās tikai apakšveļā ietērpts ķermenis. Vēlreiz, Ak, mans Dievs!

 Skaidri zināju, ka šī ir slikta ideja, jo drīz ieradīsies mani vecāki, bet saprāts mani jau bija pametis. Anželika man piespiedās cieši klāt un iečukstēja ausī: “Esmu ši vakara dāvana. Gatavs izsaiņot?” Visu šo laiku man rokā bija palikusi pusizdzerta vīna glāze. Andželika izņēma glāzi man no rokām, padzērās mazu malciņu un veda mani uz guļamistabu. Pie gultas viņa mani apstādināja un sāka izģērbt. Katra vīrieša sapnis – sieviete, kura ir pārliecināta par to, ko dara un to redzot un zinot, jau esmu uzbudinājies. Zināju ka jārīkojas ātri, tāpēc arī sāku izsaiņot savu dāvanu līdz galam! Šādās situācijās parasti laiks pazūd, un tā bija arī šoreiz. Abi bijām kailu un pavisam iejutušies procesā, kad pie durvīm zvanīja zvans.

  Es satrūkstos, izlecu no gultas un sāku ģērbties. Andželika neizpratnē: “Kas noticis?” uz ko es viņai stingri piekodinu: “’paliec šeit, klusē, nerunā, nekusties, kamēr es Tev nepateikšu, ka drīksti kaut ko darīt,”. Andželika nav paklausīgākā meitene, jo pielīda man klāt un un atkal sāka izģerbt. Es gandrīz pakļāvos, bet tad noskanēja otrais zvans pie durvīm. “Nenāc, klusē un paliec šeit!” es pavēlēju kailajai meitenei guļamistabā un izskrienu ārā pa durvīm sagaidīt savus vecākus. Šādu notikumu salikumu nekad nebiju gribējis izbaudīt.

Ceļā uz durvīm, cerēdams, ka tas ir tikai pasūtītais ēdiens, aiznesu uz virtuvi vīna glāzes un Andželikas mētelīti ieliku atvilktnē pie durvīm. Atveru durvis, un pretī stāvēja abi mani vecāki. Cerams, ka nelikos aizdomīgs. Vecāki vienmēr zina, kad viņu bērns ir sadarījis ko sliktu. Taču šajā situācijā viņiem nevajadzētu būt aizdomām. Domās aizvien kavējos pie kailā Andželika un reizē arī prātoju, kā es viņu varētu nedaudz sodīt par šo lieko stresu.

“Vēlaties vīnu?” jautāju, jo man radās ideja, ka alkohols varētu mazināt spriedzi un uzsākt sarunas.
“Jā, dārgais, es neatteikšos.”, noteica mamma, bet tētis pajautāja vai esot kas nedaudz stiprāks.
“Ēdienam kuru katru mirkli ir jābūt klāt un nē, māt, man mājās nekas nav mainījies,” saucu no virtuves. Atbildi nesaņēmu, ielēju vecākiem dzērienus un gāju uz viesistabu. Iegājis viesistabā pirmais, ko es ieraugu – Andželika guļamistabas durvju ailē stāv manā baltajā Calvin Clein kreklā un sasveicinās ar maniem vecākiem. Es biju tik dusmīgs, apjucis un samulsis, nezināju kā tagad izskaidrot to vecākiem, jo šīs nebija veids kā gribētu kādu iepazīstināt ar viņiem un turklāt Andželika bija pilnīgi kaila tikai manā kreklā. Jāsaka gan, ka kreklā viņa izskatījās jauka un piemīlīga, ar sārtiem vaidziņiem. Bet es šajā situācijā nespēju izspiest no sevis nevienu vārdu. Es pat nezināju kur iet, ko ķert, ko grābt. Neatceros, kad vēl esmu bijis tik ļoti izsists no sliedēm, kā šajā situācijā.

Lai situāciju padarītu vēl sarežģītāku, piebildīšu, ka mamma iepriekšējā vakarā mani bija redzējusi ar manu otru meiteni, Kristiānu. Pie luksofora sarkanās gaismas, blakus mašīnā. Šis vakars būs jāizskaidro vecākiem ar cerību, ka vecāki neko neieminēsies par iepriekšējo vakaru un Andželika neko nenojautīs par citas sievietes esamību manā dzīvē. Diez kādas būtu sekas, ja viņas savā starpā iepazīstos? Nē, nedrīkst, viņas viena otru nogalinās! Meiteņu kautiņš gan varētu būt ļoti seksīgi. Jā, Andželikai balts krekls izskatās lieliski. Bet arī Kristiāna lieliski izskatītos šajā kreklā. Man vajag vēl vienu baltu Calvin Klein kreklu.. Tādas bija manas domas, kamēr mani vecāki iepazinās ar Andželiku, bet es neko nedarīju un stāvēju, domādams par iedomātiem scenārijiem. Arī vecāku sejās ir redzams šoks. Mamma noteikti to negaidīja, viņa ar siltu sirdi vakar vakarā atsūtīja sms ar tekstu: ‘’Tava meitene ir ļoti simpātiska, nevaru sagaidīt, kad iepazīstināsi”. Par tēti, godīgi sakot, nesatraucos, arī viņš jaunībā esot bijis piedzīvojumu meklētājs un gan jau sapratīs.

“Piedod, mammu, es to nebiju tā domājis un, jā, šī nav tā pati meitene,” bija vienīgais, ko gribēju pateikt, bet Andželika stāvēja tur pat blakus. Atradu kaut ko ērtāku Andželikai, ko uzvilkt, lai viņa nebūtu tik kaila. Mēģināju izskaidrot situāciju, sakot ka galīgi sajaucu laiku pulkstenī, bet tas nemainīja faktu, ka vakariņas norisinājās teju pilnīgā klusumā.

Par cik Andželikai drēbju nebija, vismaz ne tur, kur tās neuzkrītoši varētu uzvilkt, tad viņai nācās palikt ilgāk nekā vecākiem, un situāciju es izskaidrot nevarēju nevienam. Esmu dusmīgs uz Andželiku, viņai vajadzēja palikt istabā, varbūt es tomēr būtu izdomājis citu plānu, izvedis vecākus no dzīvokļa, licis viņai gaidīt ilgāk, bet vakara izskaņā ar kaislīgu seksu jutu, ka viņu šī situācija ir uzkurinājusi vairāk nekā tikai gaidīšana… bet ar to viss noteikti nebeigsies.

Randiņš randiņa laikā.

Ar Kristiānu kopā esam apmeklējuši daudzus restorānus, bet nekad kopā neesam bijuši restorānā “36. Līnija”. Jau kādu laiku iepriekš biju rezervējis mums galdiņu, tagad tikai atlika pārsteigt Kristiānu, sakot ka dodamies piedzīvojumā un, ka jāsaģērbjas eleganti. Personīgi es arī nebiju apmeklējis šo vietu iepriekš, mani patīkami iepriecināja izsmalcināta ēdienu garšas buķete un lielisks izvēlētais itāļu vīns. Restorāns ar patīkamu gaisotni, skats tieši uz jūru – fonā baltas viļņu kores un mūžzaļi skujkoku meži. Tu sēdi, nesteidzīgi baudi maltīti un vēro kā fonā vējš šūpina priežu galotnes. Vēlāk uzrakstīšu īsu recenziju par šo restorānu, jo tas mani neatstāja vienaldzīgu.

           Atgriežamies pie Kristiānas. Meitene ļoti inteliģenta un ļoti iekārojama. No malas skatoties, varētu domāt, ka ideālais ķēriens. Viņa ir ģimeniska, labi gatavo ēst, parūpējas par savu vīrieti mājās. Taču katram tēlam ir arī negatīvā puse. Kristiāna grib kontrolēt katru manu dzīves soli, viņai nepatīk mani draugi un viņa vienmēr atteiksies no spontānām idejām, jo tas esot pārāk negaidīti un bīstami. Varbūt vienkārši es esmu pārāk spontāns un nepakļāvīgs. Varbūt mums jāievēro kompromisi, lai kopā būtu labāk. Šodien vēlējos mūs aizvest uz šo restorānu, lai izrautos no mūsu ikdienas. Man šī meitene ir ļoti tuva, tāpēc gribu vēl pamēģināt saglābt mūsu attiecības. Ceru, ka ieskatīsimies viens otra acīs un atkal sapratīsim kāpēc esam kopā un kāpēc tomēr ir vērts censties.

           Randiņa laikā patiešām veltījām dziļus acu skatienus viens otram. Tas gan neradīja pārdomas par to kā labot mūsu attiecības. Pavisam savādāk, skatoties acīs radās nepārvarama ķermeniska kaisle. Jau pārkāpjot mana dzīvokļa slieksnim skūpstījāmies un turējām viens otru ciešos apskāvienos. Drēbes lidoja uz visām pusēm. Dīvānā iegūlāmies jau pavisam kaili. Bijām pamatīgi iekarsuši. Kristiāna palūdza pārtraukumu, lai aizietu uz labierīcībām. Šajā pauzē, lai nevajadzētu savu galvu nodarbināt ar domām vai tas ko šobrīd daru ir prātīgi, apskatījos jaunumus telefonā. 4 jaunas ziņas no Andželikas. Nelasīju ziņas pilnībā, bet paskatījos paziņojumu joslā par kādu tēmu viņa man raksta. Sirds sāka pulsēt vēl straujāk, jo arī Andželika bija iekarsusi un rakstīja par to, ka vēlas mani nekavējoties satikt. Nākošajās ziņas viņa detalizēti stāstīja par to, ka sagaidīs mani kaila un ko vēlas ar mani darīt. Es nometu telefonu dīvānā, jo šajā brīdī telpā atgriezās Kristiāna. Arī viņa bija kaila. Mans prāts nedaudz noreiba no situācijas. Pa to laiku Kristiāna jau bija virs manis, pārņemta ar iekāri un kaisli. Tā mēs turpat uz dīvāna mīlējāmies virsū telefonam, kur mani mīlēties aicina cita meitene.

           Pēc seksa mēs turpat dīvānā gulējām kaili blakus viens otram. Kristiāna ieritinājās manos apskāvienos un abi kopā dziļi elpojām, kamēr mūsu ķermeņi nomierinās. Es izjutu to, cik ļoti man patīk viņas klātbūtne, bet galvā iezagās arī domas par to vai kaut kas ir mainījies mūsu attiecības, sajūtās vienam pret otru. Visticamāk nē. Mums gultā ir ļoti labi, bet tūlīt atkal sāksies ikdienišķā rutīna un sāks parādīties visi sīkumi, dēļ kuriem īsti vairs nevaru sadzīvot kopā. Pēkšņi atkal novibrēja mans telefons. Izmantoju mirkli, ka Kristiāna bija pavērusies uz citu pusi un apskatījos ziņas. Man bija atnākusi bilde no Andželikas. Adrenalīns ķermenī atkal sakāpa, jo tas nelikās pareizi. Atvēru bildi un man pavērās skats uz Andželiku melnā mežģīņu apakšveļā, uzsverot visas sava auguma līnijas un izteiksmīgās krūtis. Šajā brīdī es tik ļoti sagribēju būt ar viņu. Man, ja godīgi, pēkšņi bija pilnīgi vienalga, ka nupat gulēju ar Kristiānu un, ka viņa joprojām bija mani apskāvusi. Piecēlos, paskaidroju, ka man steidzami jādodas jārisina biznesa darīšanas. Kristiāna sarausās un maigi rāva mani atpakaļ gultā. Tas bija patīkami, bet es sāku skaidroties, ka šī ir steidzama lieta un, ka man nav citi varianti kā doties. Kristiāna veltīja man dziļi pārmetošu skatienu un devās uz guļamistabu. Es viņai pakaļ vairs neskrēju. Ieskrēju dušā, savācu savas mantas un jau pēc 10 minūtēm biju ārā no dzīvokļa. Pa ceļam mašīnā vēl 5 reizes nolādēju sevi par tik grēkpilnu rīcību, taču visu laiku atcerējos Andželikas bildi un bija jau par vēlu atkāpties, biju jau izdarījis savu izvēli.

           Nonācu pie mājas, kurā dzīvoja Andželika. Joprojām mana sirds klauvēja vismaz divkārt ātrāk kā parasti. Šis piedzīvojumu virpulis neizsauca nožēlu, bet drīzāk jutos tik dzīvs kā vēl nekad. Pārliecinājos, ka man uz kakla nav sieviešu lūpu krāsa un devos augšā. Andželika atvēra durvis un es ieraudzīju viņu tieši tādā skatā kā pirms brīža bildē. Nebija nekādu sarunu, viņa uzleca man virsū un mēs nenokļuvām pat līdz dīvānam. Es skūpstīju viņas kaklu un satvēru viņas tvirto pēcpusi, atspiežot augumu pret sienu. Andželika baudā iekodās sev lūpā un ar nagiem iecirtās manā nu jau kailajā mugurā. Es šajā brīdī sāpes nejutu, biju tik uzkurināts. Mēs nodarbojāmies ar seksu turpat uz gaiteņa kumodes, pret sienu un uz palodzes. Adrenalīna un baudas sajaukums man neļāva apstāties. Devāmies tālāk uz dušu un mīlējāmies. Pēc dušas apmierinājām viens otru gultā un tikai tad spēku pilnīgs izsīkums lika beigt izklaides. Bija jau nakts vidus. Gulēju blakus Andželikai un domāju par šī vakara notikumiem. Dīvainākais bija tas, ka kaut arī izjutu vainas apziņu, es savu rīcību labi sapratu un nevarēju sev pārmest. Dziļi sirdī es sapratu, ka šis ir īpašs piedzīvojums, ko var izbaudīt tikai brīva dvēsele. Tāds šobrīd biju es. Pats biju sev nupat parādījis, ka attiecībās ar Kristiānu kaut kas ir pamatīgi jāmaina un, lai saprastu, ko īsti vēlos, šobrīd jāļaujas dzīves piedzīvojumiem.

Neticamā sakritība – vai likteņa pirksts?

Trešdienas vakars, lai nav jāsēž četrās sienās, tika pavadīts klubā “Piens”. Mana kompānija bija iekārtojusies dīvānā ar skatu visu kas notiek iestādē. Mēs redzam visus un visi redz mūs. Man blakus dīvānā sēdēja Kristiāna ar draudzeni. Pretī sēdēja mani draugi. Esmu cilvēks, kuru sarunas dzīvē un piedzīvojumu stāstu apmaiņa vilina vairāk nekā sēdēšana pie televizora. Atvainojiet, zobu pastas reklāmas nav mans iecienītākais veids kā pavadīt vakaru.

Un vispār…pēdējā laikā daudz domāju par ciešajām attiecībām, kuras esmu izveidojies ar Kristiānu. Neplānoti un gluži dabiski esam pārcēluši tās pietiekoši tuvu attiecību līmenī un ejot dienai no dienas pie sevis ar vien vairāk domāju vai tas ir tas, ko šobrīd vēlos. Jāsaka, ka viedoklis par Kristiānu no pirmās viņas iepazīšanas dienas līdz šim brīdim ir mainījies par 180 grādiem. Es nekad neaizmirsīšu mūsu pirmo tikšanos un leģendāro randiņu, kad viņa pierādīja, ka nauda viņai nav pirmā prioritāte. Šobrīd viņa bija palikusi daudz mierīgāka un prognozējamāka un, lai cik nopietni tas neskanētu manā galvā bija iezagušās domas par garlaicību. Kristiāna noteikti būtu ideāla meitene, ja šobrīd vēlētos mierīgas attiecības. Vakariņas mājās, sekss pēc grafika un vakara aizpildīšana skatoties televizoru. Bet kā jau teicu, zobu pastas reklāmas mani neinteresē.

Manas brīža pārdomas par notiekošo pārtrauca divas blondas, garkājainas būtnes, kuras ienāca klubā. Tā vien izskatījās, ka ienākam kubā viņas nopētīt paspēja visi kluba „džeki”. Tā kā tieši šajā brīdī sarunā mani iesaistīja draugi, uz brīdi aizmirsu par garkājainajām meitenēm. Izstāstīju draugiem cenzēto versiju par saviem piedzīvojumiem Maljorkā, jo Kristiāna jau nedrīkstēja dzirdēt visas pikantās detaļas. Sarunas gaitā nonācām arī līdz stāstījumam par manām un Kristiņas gaitām Pasaules čempionāta hokejā Dānijā.

Brīdī vēlāk, kad visi no draugiem bija padalījušies ar pēdējā laikā piedzīvoto un sarunas norimās Kristiāna ar draudzeni devās uz dāmu istabu. Šajā brīdī es atcerējos par divām gaišmatainām būtnēm, kuras ar savu ierašanos brīdi atpakaļ savaldzināja lielāko daļu klubā esošo vīriešu. Ar skatienu sameklēju tās. Viena no viņām izstaroja gluži holivudas dīvas auru. Vidēja auguma, ar slaidi trenētām kājām, zeltaini brūnu ādu, taču visvairāk manas acis aizrāva viņas zīdainie mati. Tie katru reizi, kad meitene pagrieza galvu, uzsāka savu deju, vienmērīgi krītot no pleca līdz muguras vidum. Tikai tad pamanīju, ka viņas biežais kustības iemesls bija kāda vīrieša pievienošanās sarunai. Stalts un klasiski tērpies vīrietis, kas noteikti ir labi pazīstams ar meiteni. Biju uz viņu gluži greizsirdīgs, vēlējos būt tas, kas stāv šīs meitenes priekšā un draudzīgi uzrunā viņu viegli flirtējot. Tajā brīdī atgriezās Kristiāna un vakars turpinājās kā parasti. Palēnām šīs adrenalīna uzplaukums pagaisa un aizmirsās. Drīz devāmies mājās.

Nebūtu minējis šo detaļu un arī ātri aizmirstu skaisto meiteni, taču turpmākajos notikumos Kristiānas izdarības un likteņa pirksts spēlēja lielu lomu, lai šim stāstam būtu turpinājums. Šajā piektdienā ar Kristiānu bijām norunājuši kopīgas pusdienas un pēcpusdienas kino, taču viņa pēdējā brīdī atteica. Iemesls man palika nezināms, bet šī nebija pirmā reize kad viņa šādi izrāda sava rakstura “jaukākās” šķautnes. Esmu nedaudz noguris no šiem izgājieniem un sāku apšaubīt vai Kristiāna attiecībās mūs uztver kā vienlīdzīgus vai esmu tikai figūriņa viņas spēlē. Nolēmu šodien par to nedomāt. Biju jau ieradies centrā un nolēmu, ka iešu uz kino viens.

Kinoteātrī atļāvos sevi palutināt gan ar popkornu, gan saldumiem. Kamēr maksāju kasē, pēkšņi ieraudzīju ko tādu, kas man uz brīdi pilnībā apstulbināja. Turpat netālu, dodoties uz manu seansu, garām pagāja tā pati meitene, ko redzēju šo trešdien klubā “Piens” un, kuru tik ļoti gribēju uzrunāt. Es ilgi aplūkoju šo daiļo būtni un pie sevis prātoju vai tā tiešām ir tā pati gaišmatainā skaistule, kuru burtiski pirms pāris dienām biju redzējis klubā? Es ļoti ceru, ka visu šo laiku, kamēr stāvēju un nepiedienīgi ar pusatplēstu muti lūkojos viņas virzienā, viņa nebija mani pamanījusi. Pie sevis nodomāju “šis mirklis noteikti ir jāizmato”. Prātoju, ko teikšu, kā uzrunāšu viņu. Skatoties uz viņu man kājas nepakam negribēja klausīt, lai pieietu klāt. Brīnījos, kas ar mani notiek. Diemžēl iespēju sākt sarunu palaidu vējā, taču atstāju cerības, ka tāda man vēl radīsies un devos iekšā kino zālē. Starpcitu, cik bieži vispār cilvēki dodas uz kino vieni paši? Lai notikumus padarītu vēl neticamākus, izrādās, ka sēdēju tieši vienu rindu virs viņas un viņa gluži tāpat kā es kino seansu baudīja viena. Tā nevar būt sagadīšanās! Liktenis ir izspēlējis joku, jo cik bieži gadās, ka cilvēki uz kino iet vieni un kāda vēl ir varbūtība, ka tā ir tā pati meitene, ko noskatīju klubā? Tāpēc man noteikti bija jāizmanto otrā iespēja iepazīties. Šajā brīdī mani nekas neapturēja. Nogaidīju krietnu brīdi līdz seansa sākuma, izslēdzu visas liekās domas galvā un gāju uzrunāt gaišmati! Pateicu vienkāršu “sveika!” un apsēdos viņai blakus. Uzreiz paskaidroju, ka pirms 2 dienām redzēju viņu klubā “Piens” un tā likās neticama sagadīšanās, ka šodien esam abi vienā kino seansā, turklāt abi atnākuši vieni. Aizbildinoties par faktu, kāpēc viņa ir viena seansā, saņēmu atbildi par plāniem, kuri bija pēkšņi atcēlušies un izlēmusi apmeklēt sen gaidīto filmu. Ar šādu ievadu turpmākā saruna likās gluži dabiska, pasmējāmies par notikušo, iepazināmies un arī visu kino seansu paliku sēžot blakus viņai.

Es nebūtu es, ja neuzaicinātu meiteni apspriest filmu kafejnīcā. Viņai laipni piekrita. Meiteni sauc Anželika. Viņa bija ļoti draudzīga un atvērta, laikam lielu lomu nospēlēja fakts, ka abi bijām vieni atnākuši uz kino. Tātad abiem kaut kas ir noticis, jo izvēlējāmies kino izbaudīt bez draugu vai otras pusītes kompānijas. Tā arī uzzināju, ka meitene nesen pašķīrusies no drauga un vēlējās izvēdināt domas noskatoties labu komēdiju. Līdzīgi man, es nodomāju, tikai solīti priekšā, jo es vēl nezinu, ko iesākt ar attiecībām ar Kristiānu. Tomēr vakaram ejot, labi pavadījām laiku iepazīstoties tuvāk. Biju gluži džentlmenisks. Daudz neflirtēju, ieturēju ļoti korektu līniju. Pēc kafejnīcas pavadīju viņu līdz Vecrīgai, kur viņa satika draudzenes. Protams, pirms tam apmainoties ar kontaktiem. Šo meiteni vēl gribēšu satikt!

Atvadas no BMW E39.

Atvadīšanās no savas automašīnas vienmēr ir sāpīgas, bet pēc tam var veidot jaunus piedzīvojumus.

BMW 530d e39 man nebija tikai mašīna, tā bija daļa no manas dzīves. Šo automašīnu es tik ļoti lutināju un aprūpēju, tā it kā tā būtu mana meitene. Tāpēc biju iedevis viņai pat vārdu. Ar šo auto es pavadīju ļoti ilgu laiku un ir bijis daudz un dažādu neprātīgu piedzīvojumu. Tomēr pēdējā laikā mašīna liek just, ka vairs maigi sakot nav tā jaunākā. Nesenais gadījums, kad mašīna mani pievīla uz ceļa, mani pārliecināja, ka beidzot jāatvadās no e39 un jāmeklē kas jaunāks.

Ar mašīnu ir saistītas tik daudz atmiņas. Kad pirms sešiem gadiem es šo mašīnu pirku, tā bija ļoti “kruta” un meitenes iekāpjot mašīnas ādas salonā, bieži vien izteica komplimentus. Auto ir  iesaistīts daudzos nozīmīgos notikumos, sākot ar to kā pie tās tiku. Bija brīdis, kad aktīvi spēlēju pokeru un pelnīju ar to iztiku. Reiz piedalījos turnīrā, kurā biju nonācis līdz turnīra beigu fāzei. Brīdī, kad izlidoja pēdējais dalībnieks kurš nesaņēma laimestu (pokera žargonā to sauc par bubble boy) es apzinājos, ka turnīru beigšu ar naudas balvu. Vēl nezināju cik lielu, bet pie sevis nodomāju, ka par visu šajā turnīrā laimēto naudu nopirkšu sev auto. Kad beidzu spēlēt, sapratu, ka esmu laimējis iespaidīgu naudas summiņu un tas atļauj man iegādāties manu sapņu auto. Uzreiz gan auto tomēr nenopirku. Es zināju kādu mašīnu vēlos, taču pētot lietoto auto tirgu, sapratu, ka daudzas piedāvātās mašīnas nebija pilnībā aprīkotas kā es to vēlējos. Trīs mēneši bija tas laiks, kurā atradu savu īsto un vienīgo. Šis auto atradās Vācijā. Mašīna bija salīdzinoši dārgāka nekā vidēji šāda modeļa spēkrati Latvijā. Maksimāli nokomplektēta un precīzi tāda kādu kāroju un pats galvenais lieliskā tehniskajā, un vizuālajā stāvoklī.

BMW 530d Individual. 2003. gads – pēdējais, kad BMW ražoja E39 modeli un tūlīt pat izlaida jauno 5. sērijas modeli E60. Konkrēti šis trīs litru dīzeļdzinējs auto ekspertu vērtējumā atzīts kā labākais no tā laika motoriem. Izvēlējos automātisko ātrumkārbu, jo, braukājot pa pilsētas ielām, tas ir daudz  komfortablāk. Smejoties vienmēr saku, ka izvēlējos automātu, jo tas ļauj vienlaikus ar vienu roku vadīt auto un ar otru turēt blakus sēdošās meitenes rociņu. Liels lepnums, ka atradu eksemplāru ar īpašu Individuāl oranžīgi brūnu ādas salonu, kas ir biezāks un izturīgāks par parasto ādu.

Šajā salonā bija arī kvalitatīvi Piano Black apdares materiāli, kas ir piemēroti aksesuāri salona ādai un auto virsbūves krāsai Individual Carbon Black. Virsbūve nav standarta melnā, ko var redzētu uz vairuma šī modeļa eksemplāriem, bet tumši, tumši zila. Mazās niansītes pilnveido komplektāciju – lūka, hroma maliņas spidometram, elektriski paceļamais saules sargs aizmugurējām durvīm un stiklam, GPS navigācija un arī DVD player, kur varēja skatīties filmas. Mašīnai bija pilna M paka, bez kuras E39 manā skatījumā nav pilnvērtīga mašīna, kopā ar M5 vasaras orģinālajiem vasaras diskiem. Tiešām, šai mašīnai bija viss, ko līdz šim vēlējos.

Automašīna man bija ļoti tuva. Tā gan bija samērā veca, bet arī visas smalkās dāmas spēja novērtēt manu spēkratu. Daļēji arī tāpēc, ka ļoti kopu to un uzturēju lieliskā kārtībā. Vecums arī principā bija tas, kas lika man domāt par jaunas automašīnas iegādi un tāds mazs “post scriptum”, šo auto pārpirka mans draugs, jo zināja cik mašīna bija mīlēta. Grūti šķirties visu piedzīvojumu un atmiņu dēļ.

Bet tā diena bija pienākusi un 01. jūnijs bija liktenīgs, beidzot draugs pierunāja mašīnu pārdot. Tā es no rīta pēdējo reizi paņēmu rokās mašīnas atslēgas, devos garā izbraucienā un tad uz CSDD ēku, lai mašīnu pārrakstītu. Šī mašīna man bija īpaša, tāpēc vienīgais veids kā nejusties slikti to pārdodot, bija apziņa, ka tūlīt pat lutināšu sevi ar jaunāku un labāku auto.

Kristiāna sāk kaitināt…

Pēc garajām brīvdienām un neparedzētajā likstām ar mašīnu, turpināju pavadīt vakarus un naktis kopā ar Kristiānu. Tiesa, pēdējās dienas bija pavadītas diezgan vienmuļi. Jau kādu laiku katru vakaru satikāmies uz vakariņām un bez īpašas vienošanās vienkārši devāmies pie manis. Nonākot mājās, Kristiāna parasti iekārtojās savā iemīļotajā dīvāna galā un sāka pētīt jaunumus telefonā. Viņa ļoti nopietni uztver savu Instagram aplikācijas kontu. Katru dienu tiek radīta kāda bilde un nemitīgi kontrolēta komentāru sekcija. Es šo laiku izmantoju, lai strādātu pie datora vai skatoties kādu filmu. Tā šobrīd vakari sāk palikt kā rutīna un sākam ar vien mazāk viens otram pievērst pienācīgu uzmanību.

No savas puses es visu laiku centos piedāvāt kādas interesantas aktivitātes. Kad aicināju uz kino, tad Kristiāna piedāvāja labāk mājās filmu vakaru. Kad piedāvāju pabraukāties ar kvadricikliem, tad viņa atbildēja, ka mani piedāvājumi ir bīstami dzīvībai. Joprojām esot labāk palikt mājās. Manā skapī jau parādījies plaukts tikai ar Kristiānas mantām. Pārējās stāvēja izmētātas pa manu dzīvoklī – uz krēsla, uz dīvāna, kurpes priekštelpā, un sīkumi uz virtuves galda. Nemaz nerunāsim par vannas istabu. Tur manas mantas jau kādu laiku ir mazākumā. Kā jau visām meitenēm, lai no rīta sataisītos ir nepieciešama kaudze kosmētikas, dažādu krēmu, šķidrumu un citi rīki. Dažiem no tiem pat nezinu pielietojumu. Redzu tikai to, ka mana izlietne un skapīši vannas istabā ir nosēti ar dažādiem skaistumkopšanas piederumiem. Viss šis, protams, parādījies bez manas piekrišanas vai konsultējoties ar mani par izvietošanu.

Vēl viena man neparedzēta lieta ir mūsu komunikācijas straujā izmaiņa. Vēl nesen mūsu īsziņas bija rotaļīgas, pilnas ar jokiem un jaukiem komplimentiem. Šobrīd saņemu aptuveni 50 tekstus dienā. Pārsvarā visi ir ļoti standartizēti. Ap pusdienas laiku saņemu “Hei! Kā iet mīļumam?”. Pēcpusdienā saņemu aptuveni trīs dažādus “Grūta diena, gaidu, kad tiksimies”. Tad pirms tiekamies vakarpusē (parasti atbraucu Kristiānai pakaļ pēc darba) ļoti precīzi īsziņās izrunājam, kur dosimies un kā pavadīsim laiku “Ko darīsim?…Gribu kaut kur garšīgi paēst. Kādu restorānu piedāvā?… Ko tur var paēst?…. Lai turp dotos, man jāpārģērbjas.”. Neiebilstu pret šādu komunikāciju, bet katru reizi runājam tieši to pašu. Un labāk nenonākt situācijā, kad neatbildi Kristiānai vairāk kā 30 minūtes. Tad saņemu veselu kaudzi atgādinošu ziņu un jautājumus kāpēc esmu tik cietsirdīgs un neatbildu.

Protams, ne viss mūsu attiecībās ir mainījies. Joprojām, satiekoties, ieskatāmies viens otram dziļi acīs. Joprojām skūpstāmies ar kaisli. Guļamistabā man nav nekādu sūdzību. Vienmēr atrodam kādu dzirkstelīti un pavadām naktis bez rutīnas. Mums arī ir lieliski filmu vakari, kur saguļamies pavisam tuvu zem segas, izvēlamies kādu klasisku Holivudas filmu un aizmirstam par visu apkārt pasaulē notiekošo. Patiesi, ar Kristiānu ir pavisam ērti. Viņa ir ideāla kompanjone nesteidzīgiem vakariem. Ar viņu varētu iekārtoties uz dzīvi un izbaudīt nesteidzīgu, bezrūpīgu dzīvi kopā. Bet es neesmu pārliecināts, ka šobrīd rutīna un miers ir tas, ko es vēlos.

Un visam pa virsu vēl šī vakara atgadījums, ko tūlīt pastāstīšu. Man sāka likties, ka Kristiāna dzīvo savā pasaulē, kur galvenais ir viņa pati nevis mēs abi kopā. Liekas, ka nesteidzīgā, mierīgā dzīve ar mani viņai ir vajadzīga tikai, lai formāli draugiem un radiem varētu teikt, ka viņa ir attiecībās. Es vienkārši esmu cilvēks, kas atbilst viņas standartiem, ko meklē otrā pusītē. Es nopietni sāku apšaubīt vai esmu nonācis īstajā dzīves situācijā, kur man būtu jāatrodas.

Pēc Latvijas hokeja izlases grupas spēļu vērošanas klātienē, atlikušo čempionātu cītīgi skatījāmies televizorā. Visskaistākā spēle noteikti bija Latvijas un Zviedrijas izlašu tikšanās ceturtdaļfinālā. Diemžēl Latvijas izlasei tā bija pēdējā. Taču čempionāts turpinājās un svētdienā bija pienācis laiks lielajam finālam Zviedrija – Šveice. Fināla spēli vienmēr skatāmies draugu kompānijā un tas mums ir liels rituāls. Aptuveni 10 cilvēki vienmēr savācamies pie drauga mājās, pasūtam picas, iepērkam aliņus un sagatavojām uzkodas. Arī šis gads nebija izņēmums.

Šoreiz bijām nolēmuši spēli skatīties pie manis. Es jau biju visu noorganizējis – auksti aliņi bija salikti ledusskapī, uzkodas sagādātas un picas pasūtītas. Tajā brīdī manus plānus uzzināja arī Kristiāna un viņa par to nebija ļoti laimīga. Viņa atkal iekārtojās savā dīvāna stūrītī un paziņoja, ka nejūtas šodien labi. Kristiāna skaidroja, ka nevēlas, lai šodien te brauktu vesels bars cilvēku. Man nācās zvanīt draugiem un pārcelt hokeja skatīšanos pie cita drauga. Nācās zvanīt arī uz Pica Lulu un paskaidrot, ka picas jāpiegādā citā adresē, citā rajonā, kuru apkalpo cita picērija. Kad jau bija pienācis pēdējais laiks izbraukt, Kristiāna paziņoja, ka tomēr brauks man līdzi. Tas man bija liels pārsteigums. Es zināju, ka viņa nav manu draugu fane, bet cerēju, ka pavadot laiku kopīgi, Kristiāna viņus iemīlēs. Dodoties ceļā Kristiāna uzstāja, ka mums noteikti jāiebrauc viņas dzīvoklī. Mēģināju pārliecināt, ka varam dzīvoklī iebraukt atpakaļceļā, jo tas ir liels līkums un mums tam vairs nav laika. Kristiāna tomēr uzstāja, ka šāda viņa nekur nevarot doties. Tā nu mēs ar visiem aliņiem un uzkodām, ko draugi jau bija nogaidījušies, ieradāmies tieši pirmā perioda beigās, kad rezultāts jau bija 1:1. Vienu periodu jau bijām palaiduši garām un picas jau bija apēstas. Draugi nosmēja, ka tas par sodu, ka aliņi tik ilgi brauca šurp. Galvenais tomēr, ka bijām atkal visi kopā un Kristiāna sēdēja pie maniem sāniem. Taču, trešā perioda sākumā Kristiāna visu priekšā skaļi paziņoja “man šeit nepatīk, gribu mājās”. Man šī situācija likās diezgan neērta, pasaucu Kristiānu uz blakus telpu. Vēlreiz prasīju, vai viņai viss ir labi. Atkal saņēmu atbildi, it kā būtu prasījis kaut ko ļoti neparastu – “Protams, gribu mājās. Man šeit nepatīk, nepatīk Tavi draugi, nepatīk hokejs. Ved mani nekavējoties mājās vai izsauc taksi, pats vari palikt.” Tajā brīdī neierasti sev kļuvu patiesi dusmīgs. Arī interesantajā hokeja mačā galvenie notikumi vēl bija tikai priekšā. Tāpēc nolēmu izsaukt Kristiānai taksi un pats palikt noskatīties maču līdz beigām. Tā es, pārdomu pilns, atgriezos pie draugiem. Lielu daļu spēles es neredzēju, bet kopīgi noskatījāmies pēcspēles metienu sēriju, kas izšķīra čempionāta uzvarētāju. Zviedrija kļuva par čempioniem otro gadu pēc kārtas. Pēc spēles jutos neērti ilgāk uzkavēties pie draugiem. Atvadījos un steidzos mājās pie Kristiānas. Man par pārsteigumu viņas tur nebija. Uz ziņām un zvaniem viņa arī neatbildēja. Tikai viņas Instagram kontā redzēju bildes, kurās viņa sēž ar draudzenēm un bauda kokteiļus. Pēc tekstiem “#perfectsundaynight” un “#girlsnight” nopratu, ka viņa labi izklaidējas. Bet es paliku viens mājās un pārdomāju to, kas nupat bija noticis.

Un vēl viens lēmums mani mocīja. Pirms brīvdienām biju vēl ļoti pārliecināts par savām izvēlēm un ar ko esmu kopā. Taču tagad mana pārliecība ir sašķobījusies. Vairs negribu būt tik lojāls un gatavojos savā dzīvē izmēģināt ko jaunu. Es runāju par to, ka esmu nobriedis pārdot savu BMW e39 un iegādāties citu BMW.

Pirmo reizi viņa mani pievīla.

Pēc hokeja čempionāta atgriezāmies ikdienas rutīnā. Šoreiz tas nozīmēja, ka mēs ar Kristiānu turpinājām katru dienu pavadīt kopā. Vienu vakaru izdomājām taisīt filmu vakaru pie manis, nākošajā izklaidējāmies ar hokeja skatīšanos kopā. Šobrīd aizmigt un pamosties kopā likās gluži dabiski.

Sestdienas rītā kopīgi brokastojām un spriedām par to, ko var iesākt pavasarī, kad laiks Latvijā strauji uzlabojas un paliek siltāks. Pirmā kopīgā ideja bija atsākt skriešanas sezonu. Tā jau pēc brīža biju tērpies skriešanai nepieciešamajā ekipējumā un varējām doties līdz Kristiānai, lai arī viņa varētu uzvilkt skriešanai piemērotu apģērbu. Nepagāja ne stunda un jau atradāmies Mežaparkā. Skriešanai izvēlējāmies mazos asfaltētos meža ieskautos celiņus. Vēlos izteikt vislielāko paldies cilvēkam, kas izdomāja sieviešu skriešanas legingus! Bieži skrējiena laikā atļāvos nedaudz “atpalikt” no Kristiānas un izbaudīt ritmisko skatu no aizmugures. Skrienot runājāmies, jokojāmies un ķērām viens otru. Šādi laiks pagāja ātri un bezrūpīgi. Kopējā noskrietā distance todien veidoja ap 8.0 km, kas, manuprāt, bija izcils rezultāts priekš Kristiānas. Tā kā pats esmu aktīva dzīvesveida piekritējs, tad kopīgais skrējiens priekš manis bija kā lielisks impūls enerģiskam dienas turpinājumam. Pēc skrējiena kopīgi izstaipījāmies pļaviņā, pasmējāmies par mūsu spontāno ideju un devāmies mājās.

Lai gan dienas pirmā puse tika pavadīta ļoti sportiski, bija sestdienas vakars un turpinājumā devāmies pasēdēt ar draugiem bārā. Tika iztukšots viens kokteilis pēc otra. Apmeklējām vairākus deju klubus, kur vakaru pavadījām dejojot un dzerot neskaitāmus kokteiļus. Visu šo laiku Kristiāna pavadīja pie maniem sāniem un jau kā ierasts arī pamodāmies kopā. Lai cik romantiski tas nebūtu, no rīta mums abiem sāpēja galva un tajā brīdī nebijām priecīgi par iepriekšējās nakts izvēlēm. Un, lai gan iepriekšējā dienā sportojām, tomēr vakarā nodarījām tikpat daudz ļaunuma saviem ķermeņiem, ka tas tagad no rīta mums atriebjas ar galvassāpēm.

Atkopāmies, un nolēmām svētdienā nevis skriet, bet izmantot auto. Pēc brokastīm devāmies garā izbraucienā ārpus Rīgas. Mūsu šodienas spontānais mērķis bija aizbraukt zirgu izjādēs. Zināju ļoti labu vietu, kur to varēja izdarīt – zirgu sētā “Klajumi”. Lai gan tas ir 260 km no Rīgas, mums bija visa diena un tāpat, diez vai ko citu produktīvu darītu. Turpceļš pagāja ļoti raiti. Pa ceļam izbaudījām Latvijas ainavas un mūziku.

Nonācām “Klajumos”. Šī vieta izcēlās ar lielu, sakoptu teritoriju un, protams, ar to, ka pa vidu atradās zirgu aploks. Tikām iepazīstināti ar mūsu zirgiem – Pandoru un Raitu. Ātri sadraudzējāmies un devāmies garā izjāde. Kas var būt labāka svētdienas izklaide par pasakainu pastaigu uz zirgiem gar Daugavas lokiem? Visapkārt košas ainavas un svaigs gaiss. Gribētu vēlreiz atgriezties šeit vasarā un palikt uz pāris dienām kādā no tūristu mājiņām, lai izbaudītu mieru, klusumu un vidi kopumā par kuru parūpējušies šīs sirgu sētas saimnieki.

MrX Blogger. Blogs. Zirgu sēta “Klajumi”

Pēc šī piedzīvojuma devāmies uz māju pusi. Pirms saule noriet, vēlējāmies vēl ar kājām pastaigāties kādā īstā Latvijas mežā. Nogriezāmies no galvenā ceļa un pēc lielas meklēšanas, un braukāšanas, atradām ideālu vietiņu ar kuplu egļu mežu un sūnām noaugušu zemi. Stundu pastaigājām mežā, iekāpām mašīnā un sākām braukt atpakaļ uz maģistrālajiem ceļiem. Viss noritēja pavisam mierīgi līdz vienā brīdī, braucot pa meža līkločiem, mašīna ņēma un noslāpa. Mans uzticamais BMW tā nekad agrāk nebija darījis. Nepagāja vairāk par pāris sekundēm, kad mašīna atkal noslāpa, bet šoreiz vairs neiedarbojās. Tā apstājās ceļmalā un uz paneļa rādījās paziņojums – „fuel injection system error”. Mēģināju izdomāt, ko varu izdarīt, lai mašīnu pats salabotu, bet neko nevarēja līdzēt.

Mēs lēnām sapratām situācijas realitāti. Esam palikuši uz maza meža ceļa, strauji tuvojas krēsla un esam tālu prom no Rīgas. Šī noteikti nebija patīkamā situācija kurā nokļūt. Izlēmām vispirms meklēt palīdzību, zvanot paziņām. Mani vecāki telefonu necēla. Tāpat arī mans servisa meistars. Te Kristiāna piedāvāja savu risinājumu. Izrādās, ka viņas māsa dzīvo salīdzinoši netālu. Un vēl labāk, māsas vīrs esot auto mehāniķis. Redz, cik pasaule maza un kā mums paveicās, ka viņi arī uzreiz pacēla klausuli un apsolījās palīdzēt!

Patiešām, nebija pagājušas ne 30 minūtes no zvana līdz brīdim, kad pie mums ieradās mašīna ar treileri. No auto izkāpa Uldis, minētais māsas vīrs, un uzreiz rosīgi sāka izmeklēt manu auto. Varēja redzēt, ka šis vīrietis ir profesionālis. Jau pēc īsa brīža bija dzirdama diagnoze – beigts degvielas sūknis, ko var tikai nomainīt pret jaunu. Protams, detaļas sagādāt varēs tikai nākošajā dienā. Uldis piedāvāja mums palikt pie viņiem pa nakti un rītdien jau ar salabotu auto doties pašiem mājās. Kristiānas māsa Anete it kā zinādama, ka būs viesi, jau esot sagatavojusi vakariņas. Tā tiešām nebija grūta izvēle. Vai nu ievērojumu summu samaksāt par evakuatoru, kas no Rīgas atbrauks pēc 2 stundām, vai palikt pie Kristiānas radiniekiem, paēst siltas vakariņas, izgulēties un rīt vakarā braukt mājās jau ar salabotu auto.

Kad ieradāmies pie Anetes un Ulda mājās, redzēju cik ģimeniski un viesmīlīgi ir šie cilvēki. Viņiem bija klasiska ķieģeļu mājas lielā zemesgabala vidū. Visapkārt bija skaisti iekoptas dobes, lauku tehnika un gludi nopļauts mauriņš. Mūs sagaidīja viņu divi bērni. Viss kā īstā lauku dzīves idillē. Pie vakariņu galda apbrīnoju šo perfekto ģimeni un sapratu, ka arī Kristiāna ļoti labi iederas šādā vidē un ar viņu var veidot līdzīgu ģimeni. Vēl atceros, ka manas domas par viņu bija pavisam savādākas, kad pirmo reizi iepazināmies un tajā pašā vakarā tikāmies, lai dotos uz teātra izrādi. Toreiz iedomājos, ka viņa ir “caca”, radusi pie ekskluzīvām maltītēm un karaliskām ballītēm.

Mašīnas remonts aizņēma visu pirmdienas pirmo pusi, taču vēlā pēcpusdienā mans BMW jau atkal paklausīgi rūca un bija gatavs mājupceļam. Visu šo laiku pavadījām izbaudot nesteidzīgu atpūtu laukos. Kristiāna pieskatīja bērnus un viņai tas ļoti labi sanāca. Laiski vēroju viņu, sēžot šūpuļtīklā, un iedomājos, ka kādu dienu Kristiāna arī varētu šādi pavadīt dienas lauku idillē un audzināt bērnus. Tikai jautājums, vai tas ir tas, ko vēlos es?

Braucam uz pasaules čempionātu hokejā Dānijā.

Kad atgriezos no Maljorkas ceļojumiem jutos nedaudz pazaudējis saikni ar visām paziņām Latvijā. Izņēmums bija Kristiāna. Viņa man regulāri rakstīja vēstules, stāstīja, kā viņai veicas un prasīja fotogrāfijas no ceļojuma. Tas man šķita jauki un visu laiku uzturējām aktīvu kontaktu. Tāpēc nav brīnums, ka arī pirmā persona, ko Latvijā satiku, bija viņa. Mūsu kontakts bija kļuvis ciešāks, tāpēc nolēmu, kādu laiku palikt Latvijā, lai pavadītu to kopā ar viņu.

Latvijā biju pavadījis  piecas dienas. Šodien bija tā diena, kad mani pēdējā laika interese – cita auto iegāde – vainagojās ar iespēju apskatīt un pārbaudīt šķietami ideālu auto dzīvē. Situāciju  vairāk aprakstīju savā iepriekšējā rakstā. Rezultātā apskatīto auto nenopirku. Pieņēmu prātīgu lēmumu atteikties no kārdinājuma. No šīs dienas neguvu nekādu gandarījumu. Tajā brīdī atcerējos par pasaules hokeja čempionātu, kas drīzumā sākas. Uzzvanīju draugiem, lai sarunātu vietu, kur skatīsimies pirmo Latvijas izlases spēli, bet viņš atbildēja, ka dodas uz Dāniju, lai baudītu spēles klātienē. Nekavējoties viņi aicināja mani pievienoties. Šajā brīdī man šī ideja šķita lieliska, nekad neesmu apmeklējis hokeja čempionātu klātienē. Skatoties pa televizoru, atmosfēra vienmēr izklausījās gluži maģiska. Tomēr es tikko esmu atgriezies Latvijā un apsolīju sev maijā nekur vairs neceļot. Es nedaudz apdomāju, ko darīt un vienkārši atbildēju “braucam!”.

Nākamajā brīdī atcerējos par savu apņemšanos veltīt vairāk laiku Kristiānai. Vai man tomēr atteikties no piedzīvojuma un pavadīt laiku ar savu meiteni? Vai varbūt tomēr piepildīt kārtējo savu sapni? Izvēlējos vienīgo loģisko variantu – braukšu uz čempionātu un piedāvāšu Kristiānai braukt līdzi.

Iegāju skyscanner.net apskatīties biļešu cenas. Latvijas izlases spēles notiks Herningā. Jālido uz Kopenhāgenu, un tur būs jāpaņem nomas auto. Skyscanner man piedāvāja avio biļetes par cenu 198 eiro turp un atpakaļ. Cena nav slikta, bet vienmēr ir vērts apskatīties aviokompānijas lapā vai biļetes tur nav lētākas. Tiešām, šeit biļetes maksā 192 eiro. Neliela starpība, bet tomēr tas ir ietaupījums.

MrX Blogger. Blogs. Biļetes

Atlika vēl paņemt nomas auto Dānijā. Goldcar, kuram parasti uzticos, diemžēl Dānijā nav, tāpēc izmantoju rentalcars.com, lai sameklētu sev auto. Atradu VW Polo par nepilniem 90 eiro un papildus paņēmu pilno apdrošināšanu par 67 eiro.

Vakarā satikos ar Kristiānu un pastāstīju, ka dodos uz Dāniju skatīties pasaules čempionātu hokejā. Viņa bija maigi izsakoties šokēta. Tai brīdī es viņai pajautāju, vai viņai patīk hokejs? Viņa nepārliecinošā balsī atbildēja, “jā”! Manuprāt, viņa nebija lielākā hokeja fane, bet, iespējams, nojauta, ko grasos piedāvāt: “Vai brauksi man līdzi?”. Viņa atbildēja, ka nevar acu mirklī mainīt plānus un doties ar mani ceļojumā. Es pajautāju: ”Kāpēc nevari?”. Kristiāna vilicnājās ar atbildi, bet varēja sajust, ka viņa tomēr vēlās izmantot iespēju doties divatā uz Dāniju. Nespēdama atrast argumentu atteikumam viņa atbildēja: ”Labi, braucam!”

Nekad nebiju meiteni tā pārsteidzis ar spontānu ceļojumu. Bet, ja tā ir īstā meitene un īstais ceļojums, būsiet ļoti pārsteigti, cik priecīga viņa būs. Kristiāna nākamajā dienas bija ļoti pacilātā noskaņojumā. Pēkšņi viņas saspringtais darba grafiks nebija vairs svarīgs, darbi raiti tikai pārcelti. Par braucienu viņa izstāstīja visiem draugiem un vecākiem. Viņa pat iegādājās Latvijas izlases fanu kreklu, man neko neprasot.

Vienīgi, ko šoreiz steigā biju piemirsis paskatīties, bija viesnīcu cenas. Un jā… Te sākās problēmas. Herninga bija maza pilsēta un visas labās viesnīcas jau bija pilnībā norezervētas. Tāpēc šoreiz meklēju kādu apartamentu caur Airbnb. Tur atradām apartamentus apmēram 15 minūšu braucienā no pilsētas pie Sunds ezera. Tā kā mums būs auto, tā nav problēma. Apartamenti izmaksāja 858 euro.

Tā es pirmo reizi mūžā devos ceļojumā kopā ar draudzeni. Šoreiz Tinder aplikācija nebūs nepieciešama un izbaudīsim daudz laika ar Kristiānu divatā. Atlidojām uz Kopenhāgenu un devāmies apskatīt Vecpilsētu un meklējām, kādu labu vietiņu, kur paēst. Pārsteidza riteņbraucēju kustība, apkārt manījām tūkstošiem braucēju. Paēduši pusdienas nelielā restorānā, devāmies ar auto uz Herningu, mazu pilsētiņu Dānijas ziemeļrietumos.

Piektdienas vakarā ieradāmies galamērķī, ievācāmies dzīvoklī un devāmies izpētīt apkārtni, sajust čempionāta auru un atmosfēru. Paralēli čempionāta sajūtām, nemitīgi atskārtu sevi domājam par to, ka šoreiz neesmu viens. Esmu ar cilvēku, kurš man simpatizē, ar kuru ir bijusi tuvība, taču nevar teikt, ka esam kopā. Visu laiku domāju, vai šis ir punkts, kad veidojas kaut kas vairāk par piedzīvoju un dzimst attiecības? Šīs domas mani neatstāja, taču šeit bija pietiekoši spilgti iespaidi, lai pagaidām domātu par citām lietām.

Herningu gribas salīdzināt ar Valmieru Latvijā, prom no galvaspilsētas, ar sakārotu vidi un infrastruktūru. Ikdienas dzīve un rosība notiek uz vienas centrālās ielas, kur arī čempionāta laikā organizatori ir izvietojuši izklaides pasākumus – dažādas atrakcijas un muzikantu uzstāšanās. Starpcitu, kāpēc Dānijas hokeja federācija tieši šo pilsētiņu bija izvēlējusies par vienu no norises vietām, man tā arī netapa skaidrs. Šī vieta man neatšķīras no tūkstošiem citām pilsētām Eiropā.  Bet, lai vai kā, pasākuma organizācija bija līmenī.

Bija pienācis sestdienas rīts. Cēlāmies agri, jo jau pēc pāris stundām priekšā bija dienas centrālā spēle Latvija –  Norvēģija. Galvenā notikuma vieta arēna “Jyske Bank Boxen” atradās nostāk no centra. Aizskrienot notikumiem pa priekšu, varu teikt, ka tas bija kā saldais ēdiens, un spēlētāju dāvana man kā hokeja kvēlam atbalstītājam manā pirmajā apmeklētajā pasaules čempionātā. Izdzīvoju visu emociju gammu, sākot ar vieglu pārdzīvojumu pie rezultāta 0:2 un beidzot ar lepnumu par fantastiski gūtajiem mūsu jaunā un talantīgā spēlētāja Rūdolfa Balcera gūtajiem vārtiem spēles pagarinājuma ievadā. Īsta konfekte.

MrX Blogger. Blogs. Hernings

Bet par visu pēc kārtas. Neskatoties uz provinciālo pilsētu, kura nepiedāvā masveida atpūtas un izklaides iespējas, pati čempionāta organizācija bija augstā līmenī. Un neko citu nevarētu gaidīt, jo arī biļešu cenas labās vietās nav no lētajām. Konkrēti mana izvēlē krita uz sēdvietām 65 eiro vērtībā. Tā kā šis man bija pirmais čempionāts,  kuru apmeklēju klātienē, tad uz to pievēru acis. Lai vai kā, par samaksāto Tu iegūsti ar atdevi, jo sajūtas un izklaides iespējas, kuras Tu saņem atrodoties arēnā, ir fantastiskas. Vēlies pakavēt laiku pirms spēles vai spēles starplaikos dzīvas mūzikas pavadījumā – te Tev būs dzīvā mūzika. Vēlies uzspēlēt galda hokeju – te tev būs galda hokejs. Vēlies uzspēlēt galda tenisu vai florbolu – arī šīs sporta spēles te ir. Sēžot viņpus televizoram, Tu pat neizdomājies, ka ap centrālo pasākumu hokeju ir tāda organizācija ar mērķi radīt neaizmirstamu gaisotni.

Runājot par galveno iemeslu manam braucienam – Latvijas hokeja spēles kvalitāti – manas sajūtas svārstījās. Jā, tika piedzīvota skatāma spēle pret Norvēģiju, kur izlase parādīja gribas spēku un varēšanu, un loloju cerības par tik pat kvalitatīvām nākamajām spēlēm, taču smagnējais izpildījums pret Somiju manas emocijas noplacināja. Neapgāžami somu komanda ir vieni no turnīra favorītiem, taču mums ir jāvar spēlēt labāk pret šāda līmeņa pretinieku, ja sevi gribam saukt par pilnvērtīgu A grupas komandu. Turpinājumā spēle pret Koreju. Lieliski, 3 punkti “kabatā”, taču arī, iespējams, varējām parādīt kvalitatīvāku izpildījumu. Bet kā saka – uzvarētājus nesoda. Galveno vilšanos šajā spēlē man sagādāja tukšās tribīnes. Iespējams, augstā biļešu cena mūsu līdzjutējam lika divtik izsvērt, vai šī ir tā spēle, uz kuru viņi vēlētos iet.

MrX Blogger. Blogs. Hernings1

Kopumā esmu sajūsmā par pieredzēto. Pārsteidza tuvības sajūtu, kura valda mūsu līdzjutēju starpā čempionāta laikā. Tā ir neticami atvērta, draudzīga. Katrs ir gatavs aprunāties, iepazīties, pārmīt kādu vārdu. Mājās, Latvijā, diemžēl Tu tādu nesajutīsi, jo tā vien šķiet, ka šī tuvība rodas ārpus savas valsts robežām. Šo čempionātu atcerēšos ar divām spilgtām iezīmēm – pirmo reizi izbaudīju hokeja pasaules čempionāta gaisotni, kā arī pirmo reizi izmaksāju ceļojumu meitenei vienkārši tāpēc, ka gribēju, lai viņa ir blakus. Kristiāna varbūt tik ļoti neizbaudīja hokeju, bet noteikti šķita, ka izbaudām mūsu kopā pavadīto laiku.

70 eiro diagnostika ļāva ietaupīt 10 000 eiro.

Jau pēc Ženēvas izstādes aktīvi sāku skatīties auto sludinājumus. Pēc atgriešanās no Maljorkas ceļojuma man bija laiks un iespēja apskatīties kādus variantu klātienē. Šodien bija tā diena. No rīta apskatīju auto sludinājumus un iepatikās īsta skaistule – “Individual” krāsas BMW f10 535d ar brūnu salonu. Viens zvans mani noveda pie apskatīšanas un testa brauciena tajā pašā dienā.

Man šī mašīna ļoti simpatizē kā balanss starp luksusu un sportisku ikdienas auto. Šāda labi kopta un komplektēta auto cena ss.com šobrīd ir aptuveni 25 000 – 30 000 eiro. Konkrēti šī automašīna maksā 26 000 eiro, bet domāju, ka pārdevējs būs gatavs pārdot par 25 000 eiro. Brīdī, kad ieraudzīju mašīnu, es sajutos kā ieraudzījis skaistu meiteni. Kamēr mašīna lēnām noparkojās, tā radīja gluži majestātisku iespaidu. Iedomājos kā, ieraugot tādu mašīnu katru rītu savā garāžā, justos priecīgs un pārliecināts par savu izvēlēto dzīves ceļu.

Mašīnu pārdeva jauns čalis, kas it kā, to esot, sākumā noskatījis draudzenei, bet tagad viņa gribot ko citu. Mašīnai bija burvīgs salons. Uzreiz kā iesēdos, elektroniskie sēdekļa balsti apņēma manu muguru. Motoru ieslēdzu ar “Start” pogu, gluži kā kosmosa kuģī, jo salīdzinot ar manu e39 539d, šim BMW bija arī kosmosa kuģim pielīdzināmas gaitas īpašības. Paātrinājums, kas nemanāmi iespiež tevi sēdeklī. Ātrumkārba pārslēdzas nemanāmi. Īsts taisno šoseju karalis. Tomēr, braucot līkumos, mašīna atgādina, cik sportiski ir BMW. Es biju gatavs pirkt šo auto uz vietas, bet saprāts lika piebremzēt un izdarīt visas nepieciešamās pārbaudes pirms pirkšanas.

Tā nu nākamajā dienā jau devāmies uz “WESS select” pārbaudīt mašīnas tehnisko stāvokli. Es sevi uzskatu par pietiekoši izglītotu cilvēku saistībā ar mašīnām, tāpēc es varu pateikt tikai vienu – pacietība šajā gadījumā ir noteicošais. Pārdevējs bija ļoti nervozs gaidot mūsu vērtējumu. Es arī nedaudz uztraucos, jo biju sagatavojies jauna auto iegādei, tomēr pēc pāris stundām servisa darbinieks man iedeva “aukstu dušu”. Izrādās mašīnai pamatīgi jālabo ritošā daļa un ir ieplīsis stikls nakts redzamības kamerai, kas ir vairāku tūkstošu remonts. Atradās arī citi sīkumi pie kuriem piekasīties. Tajā pašā brīdī es sāku rēķināt remonta izmaksas. Cik daudz man būs jānokaulē cena un vai man vispār vajag nakts redzamības kameru? Vai varbūt to var kaut kur lietotu daudz lētāk nopirkt? Man pa galvu šaudijās daudz domas, līdz brīdim, kad  man pateica, ka automašīnai ir problēmas arī ar aktīvo stūres iekārtu un ka tā ir jāmaina kopā ar vairākām detaļām. Tikai tam vien kopumā cena jau sasniedza 6000 eiro un kopējās remonta summa tuvojās 10 000 eiro robežai. Skaidrs, ka tik lielu atlaidi no automašīnas notiektās cenas īpašnieks man nekad nedos. Sapratu, ka man jāaizmirst par konkrēto auto! Nedaudz smieklīgi, ir tas, ka īpašnieks pat neuzdrīkstējas pajautāt: “Vai Jūs vēlaties iegādāties šo autiņu?”. Viņa sejā varēja redzēt, ka viņš pats nemaz nezināja cik bēdīgi ir ar to. Šis sapnis izkūpēja tikpat ātri kā parādījās. Pateicu, ka mašīnu tādā stāvoklī es nepirkšu. Iekāpu savā vecajā e39 un devos prom.

Es iztērēju septiņdesmit eiro par diagnostiku un devos mājās ar tukšām rokām. Šoreiz par to man nemaz nebija bēdas. Šie septiņdesmit eiro izglāba mani no apmēram desmit tūkstošiem liela finansiāla zaudējuma. Paldies “WESS select” par diagnostiku.

Iemesls vēlreiz apciemotu Maljorku.

Pirmās dienas Maljorkā bija ļoti jaukas un patīkamas, taču kaut kas pietrūka. Biju kārtīgi atpūties un vēlējos jaunus piedzīvojumus. Uzzināju par ballīšu centru Magaluf un uzreiz tur noīrēju četru zvaigžņu viesnīcu Sol House The Studio – Calviá Beach. Pirms tūrisma sezonas šo viesnīcu var dabūt par ļoti labu cenu. Par 3 naktīm samaksāju 165 eiro. Pati pilsētiņa man vairāk atgādināja atrakciju parku, galvenās aktivitātes notiek uz pāris ieliņām, kur katrā mājā ir bārs vai klubs. Tomēr šeit bija vienīgā vieta, kur tiešām jūtu jaunu cilvēku klātbūtni un iespējas jautrām ballītēm.

Pirmajā vakarā izgāju ielās. Mani uzreiz sagaidīja simpātiskas kuratores ar platiem smaidiem. Nespēju pateikt nē un drīz vien atrados atvērta tipa klubā, uz podestiem dejotājas un vidū bārs. Pasūtīju dzērienu, apskatīju kluba viesus, taču iekšpusē nemanīju tādas pašas skaistules kā ārpusē. Pārsvarā angļu tūristi, kuri jau kārtīgi iedzēruši. Ar pāris cilvēkiem uzsāku sarunu, taču kopīgas tēmas neatradām. Varbūt biju pārāk maz iedzēris, bet varbūt šie cilvēki bija pārāk daudz iedzēruši, lai spētu salikt kopā veselus teikumus.

Tā es devos uz nedaudz mierīgākām vietām. Pa ceļam vēl pāris kuratores mani apturēja un aicināja iekšā savos bāros, uz ko es atbildēju: “Paldies, bet zinu, ka tu esi skaistākā meitene šajā klubā, un iekšpusē tādas vairs nav”. Varbūt mans teksts pārsteidza, vai arī neizskatījos pēc viņu tipiskās publikas, bet meitenēm uz manu frāzi, pārsvarā nebija ko atbildēt. Vārdos vēl dzirdēju atkārtotu aicinājumu, bet viņu acis jau bija nodevušas to, ka viņas man piekrīt.

Vairāk patīkamas kompānijas atradu pāris mierīgākos pludmales restorānos, kurus apmeklēju tajā vakarā. Vienā bārā mani priecēja lieliska ūdenspīpe, kas maksāja tikai desmit eiro. Turklāt bārmenis bija ungārs un, tā kā darba nebija pārāk daudz, viņš divdesmit minūtes norunāja ar mani – par ūdenspīpēm, par dzīvi Ungārijā, par dzīvi Latvijā, par gulaša zupu, par to kā viņš šeit nokļuvis, par to kā es ceļoju, par to kas šeit ir labs un ka tomēr pietrūkst mājas. Līdzīga, nejauša saruna man sanāca kādā citā restorānā ar simpātisku oficianti. Izdevās viņu atraut no darbiem un parunāties. Arī viņa nebija vietējā, bet gan no Slovākijas. Sarunas laikā pat jutu, ka diezgan viegli būtu norunāt ar viņu tikšanos kādā brīvākā dienā, taču man jau drīz bija jādodas mājās.

Kopumā guvu jaunus iespaidus par Maljorku. Lielākā daļa jauko un atvērto cilvēku šeit ir strādājošie ieceļotāji. Ar viņiem var droši runāties, un ja atradīsi kopīgu valodu, atradīsi arī jaunus draugus. Pavisam viegli ir sarunāt randiņus ar viesmīlēm, dejotājām un kuratorēm, taču tikai, ja viņas dod īstos signālus, ka viņās ir radusies interese.

Un tad vien atliek nebūt kautrīgam, jo pasaule ir iespēju pilna, tik jāmāk tās saskatīt!”.

Ne tikai relaksācijai un atpūtai, bet arī ballītēm Maljorka ir  ideāli piemērota. Ap jūniju, jūliju Maljorkā parādās vairāk tūristu un atpūtnieku, tajā skaitā skaistules un kvalitatīvu ballīšu cienītāji.

Tā nu savu pēdējo vakaru Maljorkā veltīju meitenei, ar kuru biju iepazinies Tinderī un iepriekš saticis. Vakara plāns bija samērā vienkāršs. Apmeklējām pāris izklaides vietas, iedzērām kokteiļus un pastaigājāmies gar pludmali. Šoreiz mūsu kontakts veidojās labāk. Vakars izvērtās sirds silts, bagāts ar intelektuālam sarunām. Runājām, smējāmies un aizvien labāk iepazinām viens otru. Šī iepazīšanās man kļuva par labu pieredzes apmaiņu un mēs šķiramies kā jau labi iepazīti paziņas. Mājas devos ar patīkama siltuma sajūtu sirdī. Ja šī meitene dzīvotu tuvāk Latvijai, mēs noteikti vēl turpinātu satikties, bet katram labam stāstam pienāk savas beigas un varbūt šis man būs vēl viens labs iemesls, lai vēlreiz apciemotu neaizmirstamo Maljorku…

Alternatīvs veids, kā ceļot.

Pastāstīšu vienu ļoti labu alternatīvu veidu, kā ceļot bez iepriekšējas plānošanas un lieka stresa. Šis piegājiens atšķiras no tā, kādu piedāvā standarta ceļojumu plānotāji, taču ir spontāns, radošs un iespējams ļoti pielāgots vecpuišiem vai pārīšiem, kas negrib koncentrēties uz ilgu plānošanu.

Solis viens – nopērc lidmašīnas biļetes bez saistības ar kādu konkrētu hoteli vai apkalpošanas servisu.Tam vislabāk noder biļešu meklētāju portāli, kā skyscanner.com un kiwi.com. Kiwi ir īpaši parocīgs gadījumos, kad gribi saplānot ceļojumu starp vairākiem galamērķiem. Papildu ieteikums – ja atrodi tiešo reisu, bieži vien vērts pārbaudīt cenu konkrētās aviokompānijas mājaslapā. Šajā gadījumā iegāju skyscannermājaslapā un norādīju galamērķi “any” un jebkuru datumu aprīlī. Lapa piedāvāja garu sarakstu ar galamērķiem pēc valstīm, sākot no lētākā. Šajā sarakstā pārskatīju vienu valsti pēc otras. Latvija, Lietuva, Lielbritānija… Līdz nonācu līdz lidojumiem uz Spāniju. Tā es biļetes uz Palmu Maljorkā atradu par 92 eiro no Kauņas.

Solis divi –  nodrošini savu neatkarību – izīrē auto un pārliecinies, ka Tev būs pieeja mobilajam internetam pietiekošā daudzumā.Tas nodrošinās iespēju pārvietoties, kur vēlies un pieeju informācijai, kā navigācija, booking.comun sociālajiem tīkliem. Mašīnas īzīrēšanai es personīgi izvēlos tikai kompāniju Goldcarun viņu oficiālo mājaslapu. Iemesls ir pavisam vienkāršs – salīdzinoši lētas cenas un, paņemot pilnu apdrošināšanu internetā, esmu pārliecināts, ka saņemot mašīnu uz vietas, man nebūs jāatstāj depozīta summa vai jāveic cita veida papildu darbības. Vienkārši paņem atslēgas un brauc. Tā es savu ņipro Ford Fiesta izīrēju par 37,5 eiro uz nedēļu, un sirdsmieram samaksāju 150 eiro par pilnu apdrošināšanu.

Un visbeidzot –esi radošs. Kad izvēlies vienu virzienu, uz kuru doties, atrodi veidus, kā sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem, lai uzzinātu labākos apskates objektus.

Neveic konkrētus plānus, esi elastīgs. Nav nepieciešams uzreiz noīrēt viesnīcas visai nedēļai vai pieteikties konkrētām ekskursijām. Tā ir ierasta prakse hoteli īrēt tajā pašā dienā uz 1 vai 2 naktīm. Vispirms aizbrauc uz konkrētu pilsētu un apskaties, vai tev tur viss patīk, un vai tā apmierina tavas vēlmes. Noteikti atradīsi īsto vietu atbilstoši vēlmēm. Ja tā nav pirmā vieta, turpini meklēt. Maljorka ir tik kompakta, ka aizbraukt līdz nākošajai pilsētiņai prasa vidēji 10 minūtes. Jā, šis variants pavisam noteikti var būt nedaudz dārgāks, kā laicīgi rezervēta naktsmītne. Tāda pieeja domāta cilvēkiem, kam patīk būt spontāniem.

Tagad atrodos Maljorkā Sant Elm pilsētiņā. Vakar rezervēju viesnīcu Universal Aquamarin & Aquavilla uz divām naktīm pa 108 eiro. Booking.com vienmēr meklēju viesnīcas ar iekļautām brokastīm, vērtējumu 8+, bezmaksas wifi internetu un bezmaksas parkingu.

Šobrīd rakstu, lai iemūžinātu savas emocijas.  Sēžu zvilnī bēšīgās pludmales smiltīs. Manas acis priecē zili zaļš Vidusjūras ūdens. Mana krāšņā skata vidū gozējas vientuļa balta jahta. Tā, it kā kārdinot, ik pa laikam viļņu iespaidā pavēršas uz manu pusi, un tad atkal atpakaļ pret horizontu. Šī laiskā deja atbilst kopējai atmosfērai pilsētiņā. Tūristi un vietējie laiski pastaigājas gar promenādi, slinkākie sauļojas pludmalē. Visi, it kā būtu kopīgi nozvērējušies neizpaust ne mazāko stresa vai pienākumu sajūtas pazīmi. Un tam visam pa vidu es – puisis bez konkrēta plāna šodienai un rītdienai.

Maljorku, kā savu nākošo galamērķi, izvēlējos pēdējo ceļojumu iespaidā. Kaut kur ceļā no Ženēvas uz Monako, iegāju internetā, nopirku biļeti uz Maljorku. Toreiz vēl nezināju, ka skriešu uz Ukrainu satikt modelesko beigās tomēr nesatiku. Tā nu sanācis, ka šajos mēnešos biežāk atradīšos ārzemēs, nekā mājās.

Maljorka mani vienmēr ir vilinājusi. Būdama Ibizas mierīgākā un mazāk sabojātā kaimiņiene, šī sala ir top vieta mierīgai atpūtai. Šoreiz blakus eksotiskiem skatiem un siltam laikam, vēlējos arī eiropeiskas ērtības, kā internetu un sakārtotas pludmales. Tā nu paziņoju visiem, ka uz laiku nebūšu sasniedzams, un devos ceļā.

Mans galvenais mērķis Maljorkā bija izbaudīt netraucētu mieru un atrast laiku gan darbam, gan saviem emuāriem. Tā kā mans darbs nav piesiets konkrētai vietai un laikam, ceļošana ar to sader ļoti labi. Vienīgais, ar ko nebiju rēķinājies, ka pludmales un skati būs tik skaisti, ka laupīs lielu daļu manas uzmanības un laika.

Protams, Maljorka pati par sevi ir pateicīga spontānai ceļošanai. Viesnīcas šeit ir tūkstošiem. No jebkura salas gala uz jebkuru citu vietu var nokļūt stundas vai divu laikā. Tas ir, ja neapstāsies pie katra skaistā skata, ko šeit redzēsi. Cilvēki ir draudzīgi, runā dažādās valodās, un vienmēr gatavi palīdzēt. Ēdiens šeit ir izsmalcināts, tāpēc, ka šeit brauc prasīgie vācu tūristi. Cenas ir pārsteidzoši draudzīgas. Pusdienas vienam cilvēkam iespējams paēst arī par 10 eiro. Protams, ja ieplānots budžets, iesaku nedoties pirmajā promenādes restorānā, bet aiziet līdz tam, kas ir uz nākamās ieliņas, un pilns ar vietējiem iedzīvotājiem. Tur būs tikpat labi, un iespēja paēst lētāk.

Labi, šis nav tikai ceļojumu blogs, padalīšos ar nedaudz pikantākām detaļām. Protams, būdams vecpuisis, uzreiz ieslēdzu Tinder aplikāciju (vēl viens iemesls nodrošināties ar internetu) un sāku brīvajos brīžos spiest “like” vai “dislike”. Ilgi laiks nepagāja, atradu vairākas meitenes, kuras bija gatavas parunāties. Mans galvenais mērķis šoreiz bija uzzināt vairāk par skaistākajām pludmalēm, labākajiem bāriem, ūdenspīpes vietām un ballīšu centriem. Jāapzinās, ka Tinder ceļojumā var nepietikt laika uzsākt ar meiteni sarunu, iepazīties un norunāt vienu vai vairākus randiņus īsā laika posmā pirms dodies prom. Taču man tas izdevās tīri veiksmīgi, jau pēc trim dienām Maljorkā, man jau bija norunāts randiņš un kopīga saulrieta vērošana ar vietējo spāņu meiteni.

Tā kā nebiju nekad ticies ar spāņu meitenēm, nezināju ko sagaidīt. Man par pārsteigumu meitene bija jauka, pieklājīga, labi saprata angļu valodu un viņai bija tāds super jaukais smaids un smiekli. Pēc pāris vīna glāzēm vairs nebijām svešinieki, smējāmies, runājām atklāti par visām tēmām. Vakaru turpinājām Shishabārā, kur apsēdāmies cieši kopā. Kādā mirklī starp sarunām, mēģināju uzlikt savu roku uz viņas kājas. Taču meitene reaģēja tā, ka sapratu īsti ērti viņa nejutās. To arī jutu turpmāko vakara gaitu. Mūsu sarunas bija aizraujošas un intelektuālas, ne personīgas. Šī spāņu meitene nebija karstasinīga kā seriālos, bet drīzāk nosvērta un kautrīga. Diemžēl liels pretstats man. Šovakar izpalika dzirksteles un kaislīgi skatieni, tāpēc šis vakars izvērtās diezgan īss. Meitene pēkšņi aizbildinājās, ka viņai jādodas mājās izgulēties. Tālākiem soļiem, ja tādi būs, nepieciešams vēl viens randiņš.

Kā saules stariņš ne tik veiksmīgam vakara nobeigumam bija tas, ka parādījās brīvs brīdis sporta bārā, netraucēti noskatīties latvieša Dāvja Bertāna NBA Play-off basketbola spēli.